Saruna ar Preiļu pašvaldības trīs akreditēto muzeju vadītājām – Preiļu muzeja vadītāju Teklu Bekešu, Roberta Mūka muzeja vadītāju Gitu Palmu un Vārkavas muzeja vadītāju Elvīru Āboliņu.
Ineta Zelča Sīmansone: Reaģējot uz 14. augusta “dronu aktualitātēm” [saruna notiek 17. augustā], kā arī pieņemot, ka esat iepazinušās ar Kultūras ministrijas [KM] un Latvijas Muzeju padomes [LMP] atbildes vēstuli Latgales muzejiem saistībā ar Latgales muzeju vēstuli LMP jūnijā par drošības jautājumiem, parunāsim par muzeju šībrīža drošības situāciju. Preiļu novada muzeju viedoklis ir svarīgs arī tāpēc, ka iepriekšējā piegājienā, kad intervējām Latgales muzejus, Preiļu muzejus neintervējām, jo tobrīd uzsvars bija uz muzejiem tiešā pierobežā.
Iespējams, ka vasara un atvaļinājumu laiks, kā arī šie divi mēneši, kamēr dronu lieta nebija aktualizējusies, pierobežas pašvaldības bija nedaudz “iemidzinājusi”. No pavasara interviju cikla un diskusijas “Sarunas par drošību” ir pagājuši divi mēneši. Cik jūs savos muzejos esat gatavas un gatavojušās, domājot par iespējamajiem apdraudējumiem attiecībā gan uz krājuma drošību, gan cilvēkiem (apmeklētājiem, darbiniekiem)?
Tekla Bekeša: Situācija ir tāda (un mēs to esam pārrunājušas arī ar krājuma glabātāju), ka formāli mēs esam gatavojušies, bet reāli mēs neesam gatavi krīzes situācijām. Mums ir plāns ar prioritāri glābjamo priekšmetu sarakstu, esam izrēķinājuši, cik speciālās priekšmetu kastes mums būtu vajadzīgas, bet pašu kastu mums nav. Pašvaldības līmenī nav saprotams, uz kurieni un kas šīs kastes pārvestu pat situācijā, ja mēs varētu operatīvi ierasties un šīs vienības sapakot. Es teiktu, ka Preiļu muzejs praktiskai rīcībai nav gatavs.
IZS: Labi, bet plāns, ko glābsiet un kurš par ko muzejā ir atbildīgs, jums ir?
TB: Jā. Plāns mums ir, šis plāns ir nosūtīts arī KM Arhīvu, bibliotēku un muzeju [ABM] nodaļai, kā tika prasīts, tāpat plāns nosūtīts arī pašvaldībai.
Gita Palma: Mums Roberta Mūka muzejā arī ir prioritāri glābjamo priekšmetu saraksts. Kur mēs krājumu pārvietotu, nezinu. Ir tā, ka, kolīdz tu priekšmetus iznes no muzeja, ir liela iespēja, ka neparedzētā krīzes situācijā atpakaļ tie var arī neatgriezties. Labāk, ka priekšmeti ir drošībā muzejā. Bet ir arī tā, ka Mūka muzejs ir izvietots Līvānu mājā – ja tai kaut kas uzkrīt, viss pagalam. Tāpēc mums ir līdzīgi, kā Tekla teica, – pārāk lielā gatavībā mēs neesam. Runājot par kastēm, tam vajag finansējumu. Vai mūs pašvaldība atbalstīs vai mums to sanāks iegūt kādā projektā, šobrīd nav garantijas.
Elvīra Āboliņa: Mums Vārkavas muzejā arī glābjamo priekšmetu saraksts ir gatavs. Bet, ja būtu tāda nepieciešamība priekšmetus no muzeja izvest, droša vieta nav zināma un arī kastu mums nav. Teorētiski arī mēs esam gatavi, bet praktiski gan ne.
IZS: Šobrīd, kad ir pagājuši jau pieci mēneši pēc pirmajiem dronu lidojumiem Latgalē, ir bijuši arī mierīgāki starplaiki bez “situācijām”, kad, iespējams, ir bijis laiks pareflektēt par muzeju drošību, sagatavotību, vajadzībām, mācībām un rīcības plāniem. Latgales muzeji jūlijā saņēma oficiālu atbildes vēstuli uz Latgales muzeju jūnijā LMP un KM ABM nodaļai adresēto vēstuli ar jautājumiem par aktuālo drošības situāciju muzejos. Pēc Creative Museum diskusijas 17. jūnijā un izlasot atbildes vēstuli, manuprāt, daudz skaidrāk iezīmējas rīcības plāns, kas tiek gaidīts no muzejiem un kas no pašvaldībām, kas ir valsts pienākumi un atbildība un kas ir muzeju vadītāju atbildība utt. Vēstulē lasāms, ka lielākā atbildība par pašvaldību muzejiem tiek gaidīta no pašām pašvaldībām, šeit domājot komunicēšanu un tehniskā aprīkojuma nodrošināšanu. Valsts sola papildu mācības un vadlīnijas rudenī.
Vēstulē tiek arī minēts, ka KM “2026. gada 2. jūlijā nosūtīja visām pašvaldībām un valsts akreditētajiem muzejiem vēstuli, aicinot teritoriju civilās aizsardzības plānos paredzēt jautājumus, kas saistīti ar kultūras mantojuma aizsardzību, un nodrošināt regulāru sadarbību ar kultūras vērtību glabātājiem”. Vai jums ir informācija, ka jūsu pašvaldība šādu vēstuli pirms diviem mēnešiem ir saņēmusi, un vai ir sekojusi kāda komunikācija ar muzeju speciālistiem no pašvaldības puses?
GP: Mums nekāda papildu informācija no pašvaldības nav bijusi.
TB: Man arī nav šādas informācijas. Bet man šķiet, ka mums pašām ir jābūt aktīvākām un visām jāvēršas pašvaldībā ar jautājumiem par situāciju, un pašām jāmēģina šīs lietas virzīt.
IZS: Jā, bet 14. augusta notikumi tomēr liecina, ka atslābumam nav pamata. Vēl jāpiezīmē, ka Latgales muzeju mērķis bija aktualizēt jautājumu par papildu līdzekļiem speciālo konteineru (kastu) iepirkumiem krājuma priekšmetu drošības nodrošināšanai, ņemot vērā, ka pašiem muzejiem šādu neparedzēto līdzekļu budžetā nav. KM vēstulē norāda, ka šis primāri ir pašvaldību jautājums, tomēr aicina muzejus izveidot sarakstu ar nepieciešamo kastu skaitu un izmēriem, un to, cik tas izmaksā. Vai jūs šobrīd esat gatavi iesniegt šādu sarakstu, vai, ņemot vērā pēdējās nedēļas notikumus, esat aktualizējuši nepieciešamo skaitu un izmērus? Cik šādas kastes (konteinerus) vajadzētu jums trim Preiļu pašvaldības muzejiem? Vai vajag katram savu konteineru vai var apvienoties? Tas gan nozīmētu, ka kādam muzejam tomēr šie priekšmeti no muzeja jāizved.
GP: Ja pieņem, ka teorētiski šādi konteineri varētu glabāties Preiļos, tad tie ir 20 kilometri no Galēniem, arī no Vārkavas ir līdzīgs attālums. Kur garantija, ka pa ceļam kaut kas neuzkrīt virsū? Mūka muzejam ir neliels krājums, mēs prioritāros krājuma priekšmetus varam satilpināt vienā specializētā konteinerā (trieciendrošs, uguns/ūdens drošs), un muzejā tas būs lielākā drošībā. Tas ir ātrākais un racionālākais risinājums, bet arī pie nosacījuma, ja mēs paspējam aizbraukt līdz muzejam un sapakot priekšmetus.
IZS: Tad ir papildu jautājums. Tām kastēm ir dažādi izmēri, un, ņemot vērā, ka mēs runājam par nacionāla vai reģionāla līmeņa kultūras vērtību saglabāšanu, muzeja personāla drošību ārkārtas situācijās, tās nav arī tik dārgas. Pieņemu, ka Vārkavai un Mūka muzejam pietiktu katram ar vienu konteineru. Preiļiem būtu nepieciešams vairāk.
TB: Šobrīd es pati praksē esmu redzējusi tikai tās kastes, kuras sava krājuma drošības nodrošināšanai ir iepircis Latvijas Kara muzejs. Šādas kastes mēs šobrīd neesam rēķinājuši, mēs esam pētījuši citus piedāvājumus, bet turpinām pētīt un meklēt labākos risinājumus.
IZS: Ņemot vērā budžeta plānošanas grafikus nākamajam gadam, šobrīd būtu pēdējais laiks muzejiem mēģināt vienoties ar savām pašvaldībām par aprīkojuma iegādi vai arī saprast, ka pašvaldībai tā nav prioritāte, un mēģināt citus finansējuma piesaistīšanas mehānismus. Kaut gan šķiet tikai loģiski, ka vai nu tas būtu vienots valsts iepirkums visiem pierobežas akreditētajiem muzejiem, ņemot vērā situāciju Latgalē, vai katra pašvaldība atrastu finansējumu savā pakļautībā esošo muzeju aprīkojumam. Man šķiet negodīga replika, kas prasa, vai visiem Latgales muzejiem tiešām vajag šādas kastes. Liktos, ka tas tomēr ir skaidrs, ka, esot pierobežā un kritiskajā zonā, tas ir viens no prioritāriem jautājumiem, ja mēs runājam par nacionālajām kultūras mantojuma vērtībām. Ja kādam muzejam nevajag, tad izlemšana par drošību būtu tomēr katra konkrēta muzeja atbildība.
17. jūnija diskusijas laikā tika teikts, ka Vadlīnijas militārā uzbrukuma gadījumā ir nedēļu jautājums. Vai jums ir informācija, ka pašvaldība vai, iespējams, muzeji ir saņēmuši no KM Krīzes darba grupas šādas vadlīnijas?
TB, GP, EĀ: Nav informācijas.
IZS: Vai jums KM atbildes vēstule palīdzēja saprast situāciju un nepieciešamību pilnveidot rīcības plānu, komunikāciju ar pašvaldību par savām vajadzībām, īpaši tehniskā aprīkojuma jautājumā?
TB: Sliktāk jau nepalika, tomēr [tā ir] oficiāla vēstule ar KM viedokli. Man šķiet, ka mums pašvaldībā pašiem jāaktualizē vēlreiz šie jautājumi. Pašiem muzejiem savā starpā vēlreiz jāizrunā vajadzības, jāsaprot līdz galam aprīkojuma jautājumi un jāvēršas pašvaldībā.
GP: Mēs varētu kopā pieteikt vizīti pie pašvaldības vadītāja un izrunāt šos jautājumus.
TB: Vai pie izpilddirektora. Arī, lai saprastu, kurš un uz kurieni ārkārtas situācijā, ja tāda būtu, vedīs muzeja krājumu, pat ja mēs pakošanu būsim veikuši.
IZS: Der domāt arī par vešanas nepieciešamību, jo tāpēc jau runa ir par kastēm, lai primāros drošības apstākļus krājumam nodrošinātu pašā muzejā. Tas ir arī arguments, kāpēc mazajiem muzejiem šādas kastes ir nepieciešamas, lai primāri nodrošinātu krājuma saglabāšanu un drošību pašā muzejā. Īpaši, ja ir situācijas, kad nav iespēja vai nav laika krājumu no muzeja kaut kur pārvietot.
Vēl viens jautājums, kas no šī izriet, ir – kas ir šie prioritārie priekšmeti? Vai tie ir priekšmeti, kas ir ne tikai krājumā, bet arī ekspozīcijās? Jo tas uzreiz maina laika resursus un iespējas, kā nepieciešamības gadījumā nodrošināt ātru krājuma sapakošanu un nogādāšanu drošībā. Varbūt der domāt par variantu, ka vismaz daļa šo prioritāro priekšmetu ir jau sapakoti un drošībā.
TB: Mums ir “50 uz 50” situācija, jo labākie krājuma priekšmeti tomēr ir mūsu nelielajā ekspozīcijā.
GP: Mums arī ir atklātais krājums, un lielākā daļa krājuma ir pieejama turpat ekspozīcijā.
EĀ: Arī Vārkavā liela daļa prioritāro priekšmetu ir ekspozīcijā.
IZS: Vēl saistībā ar krājuma drošību ir aktualizējies jautājums par repliku izgatavošanu izvietošanai ekspozīcijās. Tas nav forši, bet drošībai apsverami.
TB: Bet tās atkal ir izmaksas. Piemēram, mūsu muzeja komandora mundieris, kas Latvijā mums ir vienīgajiem (iespējams, Baltijas valstīs vēl ir kāds otrs), vai zelta kāzu tērps. Kādas izmaksas tās būtu izgatavot replikas! Bet ir jādomā.
IZS: Vai, tuvojoties jaunajam mācību gadam, šobrīd kaut kas ir mainījies tajā, kā jūs domājat par apmeklētāju plūsmu, īpaši skolu grupām?
TB: Ļoti sabijušies mēs neesam. Izglītojošās programmas atsāksies, un muzeji darbosies. Strādājam savā ritmā.
GP: Turpināsim plānotos pasākumus. Īpaši neko daudz šajā ziņā ietekmēt nevaram.
IZS: Vai pa šo laiku ir kaut kā mainījusies krājuma komplektēšanas politika?
GP: Nē, it kā nekas pārāk nemainās. Mums vispār krājums diezgan lēni papildinās. Kad rakstījām primāri glābjamo priekšmetu sarakstu, nedaudz papildinājām arī krājumu. Tas sakrita reizē ar muzeja akreditāciju.
TB: Mēs neko īsti neesam plānojuši mainīt. Visiem zināms, kādas mums ir problēmas ar telpām. Mums, iespējams, krājumam tūlīt piešķirs vienu papildtelpu. Bet mēs pastiprināti domājam, ko vajadzētu prioritāri digitalizēt. Tā gan ir mūsu atbildība.
IZS: Arī digitalizēto datu glabāšanas drošība…
TB: Jā, tā gan. Mēs ik pa brīdim saskaramies ar kādām tehniskām problēmām, serveri nojūk, visu dienu nevar strādāt, kādā brīdī e-pasti nedarbojas. Pēdējā laikā diezgan bieži saskaramies ar šādām problēmām.
GP: Jā. Man, piemēram, tieši šodien muzejā nav elektrības. Vai arī kādā brīdī nav interneta, vai kopkatalogs atkal nestrādā. Tad krājuma darbs un digitalizācijas process “iebremzē”. Bet vispār kopumā viss daudzmaz secīgi iet pēc plāna, un krājums tiek sakārtots arī digitāli.
EĀ: Mēs arī digitalizējam pēc iespējas vairāk krājuma priekšmetu. Neskatoties uz dažādām problēmām kopkatalogā, cenšamies pēc iespējas vairāk digitalizēt. Krājuma uzskaiti visādam gadījumam saglabājam arī papīra formātā, ja nu kāds neparedzēts sistēmas pārrāvums.
IZS: Šovasar ir mainījusies apmeklējuma dinamika?
GP: Mūka muzejam ar mūsu lokāciju jau tāpat nav gājis pārāk spīdoši, bet šovasar apmeklētāju skaits ir krietni sarucis. Tipiskā muzeja apmeklētāja, kurš vienkārši ierodas, nav. Ir cilvēki, kuri reāli ir sabiedēti ar visiem droniem un situāciju Latgalē.
TB: Mums Preiļu muzejā skolas periodā pamatā ir skolu grupas un izglītojošo programmu dalībnieki, izstāžu apmeklētāji. Vasarā mums galvenais tūrisma objekts ir Preiļu muižas kapela. Izskatās, ka neliels apmeklētāju skaita kritums varētu būt, bet mums līdz oktobrim vēl jāstrādā. Atsākoties mācībām, mums ir piedāvājums skolām, un apmeklētāju statistika no skolu grupām īsti nemainās. Tūristu ir nedaudz mazāk. Lielo grupu ir daudz mazāk, kad brauca piecdesmitvietīgi autobusi. Pašlaik vairāk ir individuālie apmeklētāji ar mašīnām, nelieliem autobusiem.
EĀ: Vārkavā īpaši nejūtam apmeklētāju skaita kritumu. Brauc arī lielāki autobusi ar apmeklētājiem. Kopumā varbūt nedaudz mazāk nekā pagājušajā vasarā.
GP: Tad mums Galēnos ir “noveicies”!
TB: Mēs arī pa šo laiku esam diezgan sagatavojušies dažādām neparedzētām situācijām. Elvīra nepastāstīja, bet Vārkavas muzeja akreditācijas komisijas sēde notika, kad bija dronu uzlidojums, vairākas stundas sēdējām “iesprostoti”, kad darbojās divu sienu princips.
IZS: Pārbaudījāt reaģēšanu un izturību krīzes situācijā…
EĀ: Mēs jau pieraduši.
TB: Pārbaudījums bija komisijai.
IZS: Paldies jums visām par sarunu.
TB: Mēs visas trīs aktualizēsim šos jautājumus par sadarbību ar pašvaldību.
Jautājums muzejiem pēc 22. augusta vētras.
Ineta Zelča Sīmansone: Kā un vai 22. augusta vētra ietekmēja jūsu muzeju darbību un sajūtas par muzeju gatavību dažādām krīzes situācijām (šoreiz dabas stihijai, ne militāram apdraudējumam)? Kāda ir bijusi komunikācija un sadarbība ar pašvaldību pēc šiem notikumiem?
Tekla Bekeša: 22. augusta vētra pierādīja, ka nekādām krīzes situācijām neesam gatavi. Trūka paša galvenā – nebija sakaru. Elektrības nebija divas dienas (Preiļos). Benzīna uzpildes stacijas nestrādāja, veikali nestrādāja, bankomāti nestrādāja. Vienīgais, ko atrisinājām operatīvi, – novācām uz muzeja krātuves jumta uzkritušo koku. Jumtu salabojām otrajā dienā, neliels remonts būs vajadzīgs. Bet tie ir sīkumi, salīdzinot ar to, ka tu paliec bez sakariem. Neizsauksi ne ugunsdzēsējus, ne mediķus… Tāda ir gatavība krīzes situācijām mūsu valstī. Diemžēl.
Gita Palma: Muzejā nebija elektrības līdz 25. augustam, interneta savienojuma nebija līdz 26. augustam. Ēka vesela, viss labi, kaut lieli, simtgadīgi ozoli aug blakus. Pašvaldība ziņoja par aktuālo situāciju novadā savos sociālajos tīklos. Katrs pagasts apziņoja apkārtni, kā varēja. Un tomēr, ja tavā telefonā nav pieejami sakari, neko nezināsi un neko nesazvanīsi. Mēs telefonus lādējām mašīnās, ķērām brīžus, kad parādās zona un tvērām informācijas druskas.
Protams, ja muzeja ēka tiktu bojāta, atrastu veidu, kā nodot informāciju attiecīgajām iestādēm, un pašvaldībā gan jau atrastu risinājumu, lai tiktu galā ar radušos problēmu.
Ja viss labi, tad jau nav nemaz vajadzības komunicēt, ne? Turpinām iesāktos plānus.
Elvīra Āboliņa: Brīdinājumus par vētras iespējamību saņēmām 22. augusta rītā. Arī dienas garumā komunikācija notika. Muzejs 22. augustā strādāja ierastajā režīmā. Apmeklētāju gan nebija, jo Preiļos notika pilsētas svētki. Vakarā, ap plkst. 22.00, pazuda elektrība un arī sakari. Tikai 23. augusta vakarpusē sakari atjaunojās. Jaunākās ziņas klausījos pa radio automašīnā. Ja būtu jātiek uz muzeju 22. augusta naktī vai 23. augustā līdz pusdienlaikam, tas nebūtu iespējams, jo uz ceļa bija sakrituši koki. Kājām ejot, tas aizņemtu divas stundas, varbūt pat vairāk.
Neliels uztraukums bija 23. augustā no rīta, kad sapratu, ka vētra lauzusi kokus, un bija bažas par jumta stāvokli. Kad tika atbrīvots ceļš, 23. augusta pēcpusdienā tiku līdz muzejam, viss bija kārtībā, postījumi nebija nodarīti. Ļoti izjutām sakaru trūkumu. Pašvaldības vadītājs gan caur sociālajiem medijiem visu laiku stāstīja, kas notiek. Dažbrīd varēja kaut ko uzķert.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs