Domnīcas interviju cikls “Sarunas par drošību” ar muzeju vadītājiem un kultūrpolitikas veidotājiem notiek laikā, kad katra nozare Latvijā spiesta sev uzdot šos kritiskos jautājumus.
Ko nacionālas nozīmes valsts muzeji Rīgā un pašvaldību muzeji, īpaši valsts austrumu pierobežā, domā par drošību? Kādas ir nozares kopīgi uzturētā un valsts aizsardzībā esošā Nacionālā muzeju krājuma fiziskās saglabāšanas iespējas hipotētiskas ārkārtas situācijas gadījumā, kas neatšķirtos pilsētu un lauku teritorijai, akreditēta valsts, pašvaldības, autonoma vai privāta muzeja krājumam? Kāda šobrīd veidojas centra un perifērijas dinamika mantojuma saglabāšanā un vēsturiskās atmiņas sagrozīšanas prevencijā – krīzes plāns un pieejamie resursi proaktīvam izstāžu, ekspozīciju un muzejpedagoģijas darbam? Kāda ir digitalizācijas loma un vai akreditācijas process atspoguļo drošības jautājumus muzeju stratēģiskajā plānošanā? Kādā stadijā ir darbs pie valsts mēroga prioritāri glābjamo krājuma priekšmetu saraksta?
Nedaudziem pirmās brīvvalsts laikā dibinātiem Latvijas muzejiem vietā ir arī jautājums, ko institucionālā atmiņa liecina par 20. gadsimta militāro konfliktu (ar sekojošajām okupācijām) pārdzīvošanu un kādas atziņas šī pieredze sniedz?
Visbeidzot, kā muzeji redz savu lomu sabiedrībā šī brīža informatīvā kara apstākļos – kā statūtos noteiktus krājuma komplektēšanas, pētīšanas un komunicēšanas tiešos darba pienākumus vai kā brīvprātīgi īstenojamu papildu uzdevumu?
Sarunas par drošību dokumentē muzeju nozares situāciju Latvijā mobilizācijas apstākļos – lai cikla noslēgumā rīkotu forumu jautājuma plašākai publiskai apspriešanai.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Ir pagājuši četri gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Kā muzejs pašlaik jūtas gan no krājuma, gan darbinieku drošības viedokļa (saruna notiek 5. maijā - IZS)? Kādas ir muzeja sajūtas par to, kā jūtas novada cilvēki? Jūs neatrodaties pie Krievijas, bet gan tuvāk Baltkrievijas robežai, un šobrīd, pilnīgi droši, esat lielākais Latgales muzejs, jo Rotko un Daugavpils muzeji ir apvienoti.
Māris Čačka: Skaidrs, ka situācija ir tāda, kāda tā ir. Par drošību mēs katrs domājam gan mājās, gan kolektīvā. Ir pārskatītas daudzas lietas un situācijas, kas līdz tam netika darīts, jo ir skaidrs, ka, kamēr nav ārkārtas situāciju, mēs darām savu ikdienas darbu, rūpējamies gan par saturu, gan par to, lai apmeklētājs ir apmierināts. Drošību mums vienmēr bija jāpieskata, sevišķi Rotko oriģināldarbu kontekstā, jo mēs ievērojam ne tikai Eiropas Savienības noteiktās muzeju drošības normas, bet arī ASV noteiktās normas, ko nosaka mūsu līgums ar ģimeni, arī apdrošināšanas līgums. Līdz ar to visa šī sadaļa mums ir nosegta un ir skaidrs, ka X stundai mums ir darbības plāns, kā rīkoties. Bet šobrīd, Rotko muzejam strukturāli pārņemot Daugavpils muzeja milzīgo krājumu, notiek pārskatīšanas process. Jāsaprot, kas ir saglabāts un kas saglabājams, pārskatot arī priekšmetus, kuri būs jāizslēdz. Tas ir likumsakarīgi gan no saglabātības viedokļa, gan pārskatot kolekcijas. Es negribu teikt, ka mēs kaut ko muzejā cenzēsim, izvērtējot impērijas vai padomju perioda krājumu. Protams, ne. Bet krājums kopumā tiks pārskatīts un salikti akcenti, iespējams, kādus mazāk būtiskus priekšmetus vai kolekcijas daļas pārceļot no pamatkrājuma uz palīgkrājumu. Vēsture ir tāda, kā ir, un mēs šeit pierobežā gadsimtiem esam bijuši bagāti ar dažādu kultūru daudzveidību.
Strādājot šobrīd pie jaunās ekspozīcijas, skaidrs, ka mēs ņemam nost akcentu, piemēram, no padomju laika kabineta, kas bija iepriekšējā ekspozīcijā un vēl joprojām nav demontēts muzeja otrajā stāvā. Otro stāvu pēc gada mēs vēl nepiedāvāsim apmeklētājiem, jo mums ir jātiek galā ar pirmā stāva ekspozīciju. Ekspozīcija pirmajā stāvā sāksies ar vēstures pirmsākumiem, atsaucoties uz Jersikas pilskalnu un pilskalna izrakumiem, paralēli stāstot, kas šos izrakumus veica, lai ir gadsimtu pārnese uz tuvāku laiku, kad tas ir noticis. Vēsturnieki šobrīd strādā, un tūlīt slēgsies klāt arī Mākslas un satura komunikācijas departaments, apaudzējot un vizualizējot šo stāstu. Pirmā stāva ekspozīciju plānojam noslēgt ar 20. gadsimta 90. gadiem, bet var gadīties, ka nepaspējam to izdarīt, jo ekspozīciju veidojam pa soļiem, un galvenais, lai rezultāts būtu kvalitatīvs. Bet mērķis mums tomēr ir izveidot šo ekspozīciju, tiekot līdz Latvijas neatkarībai 90. gadu sākumā. Iepriekš ekspozīcijā gandrīz vispār netika skatīts ebreju holokausts, jaunajā ekspozīcijā esam ieplānojuši par to stāstīt. Arī par pirmo Latvijas brīvvalsts laiku iepriekš tika stāstīts ļoti maz, izņemot Latvijas latus un minimālu atsauci uz šo laiku. To vēstures stāstu mēs varam veidot pilnvērtīgāk, jo faktiski etnogrāfijas sadaļu, kas iepriekš aizņēma divas ekspozīcijas daļas, mēs pārvietosim uz atvērto krātuvi, kura pašlaik top. Mums šobrīd ir atbalstīti jau divi projekti, un ceru, ka krātuvi pabeigsim paralēli ekspozīcijas pirmās kārtas atklāšanai. Vai to apmeklētājiem atvērsim vienlaikus ar ekspozīciju, tas vēl ir jautājums, jo pašlaik mums vēl jāatrisina otrā stāva loģistikas process. Bet, katrā ziņā, muzeju speciālistiem, kolēģiem, studentiem mēs nodrošināsim piekļuvi. Izejot no tā, kaut kādi etnogrāfijas momenti, protams, būs klātesoši – ne vienmēr kā priekšmeti, bet drīzāk kā digitalizēts materiāls, iespējams, ar nelielu priekšmetu klātbūtni. Ja nekas nemainīsies, ekspozīcija būs tīra un stāstoša, nevis balstīta konkrētos priekšmetos.
IZS: Mēs šobrīd no fiziskās drošības jautājuma nonācām pie Daugavpils muzeja jaunās ekspozīcijas satura. Tu minēji, ka pirmā stāva ekspozīcijas stāsts beigsies ar 90. gadiem. Vai stāstu par laika posmu no 90. gadiem līdz mūsdienām jūs ekspozīcijā nestāstīsiet?
MČ: Tas stāsts ir paredzēts otrā stāva ekspozīcijā, kas tiks atvērta otrajā projekta posmā. Otrajā stāvā būs atsevišķas ekspozīcijas sadaļas, kurās tiks stāstīts par konkrētām mūsdienu tēmām un kas varētu būt arī ar īslaicīgāku eksponēšanas laiku, lai muzejs būtu dzīvs organisms. Mums nav mērķis uztaisīt atkal ekspozīciju uz 30 gadiem un neko nemainīt.
IZS: Vai Daugavpils muzeja jaunās ekspozīcijas atklāšana pa kārtām ir tāds stratēģisks lēmums vai drīzāk finansiālu apstākļu un laika diktēts lēmums?
MČ: Tas ir finanšu un laika jautājums. Šobrīd no vecajiem Daugavpils muzeja krājumniekiem muzejā palika viens cilvēks, un jaunie krājumnieki nāk palīgā. Pašlaik, sākot jau no janvāra, ir krājuma esības pārbaude, un papildus ir restaurators, kas nosaka saglabātības pakāpi. Tas ir garš process. No 100 000 priekšmetu krājumā vairāk nekā 3000 vienību jau ir apzinātas un izvērtētas.
IZS: Nu jau pirms vairākiem gadiem toreizējam Daugavpils Novadpētniecības muzejam bija gandrīz gatavs rekonstrukcijas plāns, plašsaziņas līdzekļos varēja redzēt skaistas vīzijas par to, kā muzejs izskatīsies pēc rekonstrukcijas, bet tad šis process pēkšņi apstājās, un par to vairs nekas nebija dzirdams.
MČ: Var jau pēkšņi Bilbao efekts parādīties arī Daugavpilī, un pēkšņi te var ieplūst kāda neparedzēta nauda, kaut vai jauni Eiropas struktūrfondi, kas šādu projektu varētu palīdzēt realizēt. Mēs nezinām, kas var notikt, kad beigsies karš Ukrainā. Kā rāda vēsture, pēc kariem seko progress, izaugsme, var parādīties vēl kādi jauni rīki, kā muzejs var uzelpot. Varbūt ienāk kāda nauda, kas paredzēta šo vēsturisko kultūras pieminekļu restaurācijai, sakārtošanai, pielāgošanai. Šobrīd to nav iespējams realizēt, jo, pirmkārt, nav šo Eiropas struktūrfondu, caur kuriem varētu iegūt līdzekļus, un, otrkārt, ņemot vērā, ka muzeja toreizējais rekonstrukcijas projekts tika veidots kā viens vesels un pa posmiem nesadalīts projekts (šībrīža projektu mēs īstenojam pa posmiem, ar pašvaldības finansiālu atbalstu un pašu spēkiem, bez kādiem lieliem ārpakalpojumiem), būtu bijis jāmaksā no jauna liela nauda, lai šo projektu saskaldītu pa posmiem un tīri dokumentāri sakārtotu tehnisko projektu. Nav garantiju, ka arī pie šāda scenārija to varētu īstenot, jo nav noslēpums, ka pārrobežu projektos jeb Interreg tās summas ir minimālas, lai no turienes varētu pasmelties. Un vēl jau nepieciešams būvniecības finansējums.
IZS: Tātad toreiz uzreiz bija zināms, ka projekts ir pasūtīts, bet finansiālā seguma nav, vai arī tās bija kādas birokrātiskas un organizatoriskas kļūmes?
MČ: Tik precīzi detaļās es nezinu, bet, katrā ziņā, figurē 2008. gads, kad sākas finanšu krīze. Tad sākas atveseļošanas un prioritārie projekti, un skaidrs, ka vienmēr reģionālie projekti, kas vērsti uz kultūras objektu infrastruktūras attīstību, diemžēl nav pirmajā vietā.
IZS: Tad šībrīža Daugavpils muzeja ekspozīcijas projekts top no pašvaldības budžeta?
MČ: Jā, un nelieliem piesaistītiem projektiem, tostarp no Valsts kultūrkapitāla fonda [VKKF] tika piešķirta pirmā piešprice jaunajai krājuma plauktu sistēmai, tikko ir atbalstīts projekts daļai gaismu, paši nopirkām mitrinātāju, sausinātāju. Process iet uz priekšu.
IZS: Vai plānojot jaunu ekspozīciju tieši šībrīža ģeopolitiskajos apstākļos, tas ietekmē saturu un interpretāciju? Ja ekspozīciju plānotu pirms četriem gadiem, tas būtu kaut kas cits?
MČ: Ja mēs ekspozīciju būtu veidojuši pirms četriem gadiem, mēs noteikti nebūtu atteikušies no krievu valodas. Pašreiz veidotajā ekspozīcijā būs tikai divas valodas – latviešu un angļu. Tāpat, kā tas pašlaik ir arī Rotko muzeja izstādēs. Paaudze, kas šobrīd mainīsies, pat, ja situācija uzlabosies, būs angļu valodas lietotāji. Pie tā mazā skaita, kas var iemaldīties un kas nezina ne angļu, ne latviešu valodu, viedtālruņos šobrīd ir pietiekami kvalitatīvas lietotnes un rīki, ar kuriem tekstu var pārtulkot vajadzīgajā valodā. Līdz ar to iespēja ir, bet tas ir jādara pašiem – tā ir arī sava veida sabiedrības iesaiste, ja jāizmanto savas ierīces satura nolasīšanai. Tas atvieglo arī ekspozīciju, jo tekstu blāķi aizņem telpu. Par šo mēs jau diezgan ilgi pirms visiem pēdējo gadu notikumiem domājām arī Rotko muzeja izstāžu kontekstā. Ir tādi projekti, kur šausmīgi gribas rakstīt, un, ja jāsaliek visas valodas, tas aizņem daudz vietas. Šeit varētu pieminēt arī latgaliešu valodu, kuru mēs ekspozīcijās nelietojam, bet vairākkārt esam saņēmuši jautājumus, kāpēc. Šis ir valodas aspekts. Otrs, kas ir mainījies, – akcenti ekspozīcijās. Ja pirms četriem gadiem mēs vēstures stāstu parādītu visu plūstoši, tad šobrīd ieturam pauzi. Dažus periodus detaļās neizliekam – pieminam, bet neejam detaļās. Dažus posmus mēs arī objektīvi priekšmetiski nevaram parādīt, jo mums nav tāda materiāla. Šādos gadījumos izliekam tikai gadskaitļus ar zīmīgiem notikumiem, kuri ir skāruši šo reģionu, lai nepaliek tukšs laukums, un ejam tālāk uz nākamo stāstu, par kuru mūsu krājumā ir vairāk priekšmetu un pētniecības.
IZS: Atgriežoties pie jautājuma par drošību – tu minēji, ka Rotko oriģināldarbu eksponēšanas dēļ jums jau ir bijusi zināma pieredze drošības plānu veidošanā un risku situāciju izvērtēšanā, bet vai šo pēdējo četru gadu notikumu kontekstā jums ir sajūta, ka ir bijis pietiekami daudz skaidrojošā darba, vadlīniju, instrukciju, mācību no valsts vai pašvaldības?
MČ: Nē. Šīs norādes un vadlīnijas nav bijušas tajā līmenī, kādā tām vajadzētu būt. Un arī par maz par to kopīgi esam komunicējuši, tostarp arī muzejnieku vidū. Jo būtībā katrs dara, kā ir sapratis un uzskata par pareizu. Man nav tāds viedoklis, ka mums tagad viss muzejā un ekspozīcijās jāmarķē un jāpasaka, kurā vietā ir mūsu X stundas krātuve, lai par to zinātu visi. Ja mums ir jārūpējas par drošību, tad tā tomēr nav visiem pieejama informācija, kur tas mums atrodas – tepat uz vietas vai kaut kur ārpusē. Man šķiet, ka, analizējot sliktāko scenāriju, ir pilnīgi aplami norādīt ar marķējumu vērtīgākās muzeja krājuma lietas. Bet nav arī vienotas receptes visiem. Piemēram, lietuvieši veido atsevišķu milzīgu, nepieejamu krātuvi, gandrīz vai pēc cietuma standartiem, laukos netālu no Kauņas, lai visi savus prioritāros krājumus varētu uzglabāt. Nezinu, kad tā tiks pabeigta, bet tāda informācija pagājušajā gadā tika dzirdēta.
IZS: Nav jāsatraucas, Latvijā kopējais valsts prioritārais saraksts vēl nav tapis…
MČ: Būtībā nav.
IZS: Un joprojām ir aktuāls jautājums par to, ka saraksts jau var tapt, bet kā tas realitātē notiks – kā X stundā tas tiks glābts un kur vests? Vismaz mūsu aptaujātajiem muzejiem tādas īstas skaidrības un norāžu nav.
MČ: Jā, nav. Jo nav jau arī seguma, lai mēs noteikti varētu šos atlasītos priekšmetus ar valsts atbalstu vai pašvaldības speciālo atbalstu glābt un izvest no muzeja.
Raivis Sīmansons: Tika minēts Lietuvas piemērs. Iespējams, ir vērts papētīt sīkāk.
MČ: Lietuvieši par to ļoti publiski nerunā, tāpēc ka tas ir drošības jautājums. Mērķis ir vieta laukos.
RS: Ne gluži Pulka iela…
MČ: Jā, jo Pulka iela ir visnedrošākā krātuve šādā krīzes situācijā.
IZS: Es saprotu, ka instrukciju un mācību pa šo laiku nemaz tik daudz nav bijis. Sākotnējās vadlīnijas, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notikušais Kultūras ministrijas organizētais pasākums un ikgadējā muzeja direktoru un vadītāju sanāksme. Papildus – lūgums muzejiem sastādīt savus prioritāros sarakstus. Jā, un tad vēl ir svarīgi, ka atšķirīgi muzeji šīs dažādās norādes un scenārijus iztulko dažādi.
MČ: Jā, sākotnēji gan problēma tika aktualizēta un muzejs turpināja darbu, kaut gan pēdējā direktoru sanāksmē par to tika runāts gandrīz tikai garāmejot. Noslēgumā bija praktiska prezentācija, kurā Latvijas Kara muzejs parādīja savas trīs metāla kastes, kādas mums ir vairākas, jo mēs tādās pārvietojam keramiku, bet tās var pielāgot attiecīgajām situācijām.
IZS: Šeit droši vien ir vietā jautājums, cik Latgales vai tieši pierobežas muzeji caur savu Latgales reģiona pārstāvi Latvijas Muzeju padomē [LMP] sūta informāciju par savu situāciju vai vajadzībām. Tāpat – cik daudz caur šo pārstāvi muzeji saņem informāciju par to, kas par šo jautājumu tiek runāts LMP, ja vispār tiek runāts. Protams, šeit ir arī jautājums, vai muzeji vispār LMP redz kā instrumentu, kas ne tikai informē par nozari, bet arī caur kuru informēt par savu situāciju.
MČ: Tas ir tāpēc, ka mēs visi joprojām esam pašpietiekami un savās institūcijās meklējam resursus un domājam par šo situāciju. Piemēram, mums ir gan pakojamais materiāls, gan savs transports, ja ir variants, ka krājums jātransportē. Mazākiem muzejiem, protams, tā nav. Kad bija “Nameja” mācības, mēs izspēlējām glābšanas praktiskās situācijas, bet virtuāli. Skaidrs, ka tas viss nav vienkārši un būtu vērtīgi, ja to vairāk aktualizētu, pat ja kā ierobežotas informācijas dokumentu, kā sava veida mazo rokasgrāmatu, kas pieejama vismaz muzeju vadītājiem vai krājuma speciālistiem, kas par to ir atbildīgi. Mazajos muzejos nav tik lieli krājumi, bet tur, iespējams, ir kaut kas ļoti unikāls, un viņi nezinās pat, kā to vienu unikālo lietu pareizi pasargāt. Arī sanāksmēs, kas līdz šim ir bijušas, tiek uzsvērts, ka pirmajā vietā ir cilvēks. Protams, ka cilvēks ir pirmajā vietā, bet jāglābj būs arī krājums, jo citādi kāpēc un kāda jēga par kaut kādiem mistiskiem 100 priekšmetiem vispār runāt. Vēl būtu svarīgi, ka patvertnes tomēr nebūtu tur, kur glabājas arī kultūrvēstures mantojuma priekšmeti, ka tas drošības dēļ viss nebūtu saistīts.
IZS: Jā, pašlaik arī šajā jautājumā izskan dažādi viedokļi.
MČ: Arī jautājums par krātuvēm. Ja pirms četriem gadiem es krātuvi būtu gribējis taisīt kā Pulka ielā ar skaistiem stikla logiem, atvērtu ekspozīciju, tad šobrīd es to būvētu no betona ar ļoti smailām ailām, lai gaisma tomēr darbiniekiem mazliet iespīd, līdzīgi, kā tas ir arhīviem.
IZS: Vai papildu finansējumu krājuma pārvietošanai, tavuprāt, ārkārtas situācijā jūs no pašvaldības dabūtu?
MČ: Domāju, droši vien dabūtu vai arī būtu jāpārskata finansējums, kas no pašvaldības tiek dots gadam, paredzot, ka līdzekļi līdz gada beigām netiks izmantoti kādai plānotai izstāžu darbībai vai citam saturam, tos pārnesot šiem mērķiem. Citus variantus es neredzu. Vai uzreiz iedotu neparedzētiem gadījumiem? Iespējams, jā, jo pašvaldībās, kurās ir šis rezerves fonds, dažādās ārkārtas situācijās nāk talkā savām iestādēm un palīdz.
IZS: Vienīgais jautājums – kurā brīdī tā ārkārtas situācija tiek “ieslēgta”?
MČ: Tieši tā. Jo tā vairs nav runa par gatavošanās procesu, kam mēs paši savlaicīgi atvēlam kaut kādus līdzekļus jau minētajam pakojamajam materiālam, kastēm utt.
IZS: Ja muzejs – šeit domājot par muzeju kā mediju, kas aktualizē, izglīto, saliedē, reaģējot uz notikumiem, – gribētu organizēt kādu izstādi, pasākumu vai programmu, vai būtu iespējams, ka pašvaldība piešķir jums papildu finansējumu?
MČ: Mums, par laimi, šogad ir iestartējuši kultūras projekti, kuros pašvaldība iedod naudu dažādām iniciatīvām, kurās var piedalīties arī institūcijas no malas, un apsveicamas ir tās iniciatīvas, kas ir sasaistē ar esošajām iestādēm vai nevalstisko sektoru. Tas ir lauciņš tam segumam, kas netiek kaut kādu apsvērumu dēļ iedots muzejam, bet sadarbībām ar muzeju. Mums savukārt tiek piešķirts finansējums no pašvaldības, lai mēs varētu īstenot pamatprogrammas plānu. Protams, ir jāskatās, cik šis piešķīrums katru gadu ir liels, un, ja mums ir lielie projekti kā, piemēram, šogad Rotko oriģināldarbu ekspozīcijas maiņa, tas apēd ļoti lielu finansējumu, kas nāk caur VKKF reģionālo kultūras centru atbalsta programmā Rotko muzejam kopā ar koncertzālēm. Vairāk par pusi no finansējuma apēd tikai šo darbu atvešana, apdrošināšana. Arī šogad joprojām valsts garants vēl nav attiecināts uz Rotko muzeju, kaut gan mums tieši šogad tas būtu bijis ļoti būtiski, ļaujot ietaupīt šos līdzekļus un novirzot kaut vai medijpratības jautājumu risinājumam vai diskusijām.
RS: Kāpēc valsts garants, ja likums jau ir pieņemts, netiek attiecināts uz Rotko muzeju?
MČ: Jā, likums tika skaisti pieņemts, ka valsts garants attiecas uz valsts akreditētajiem muzejiem, un Rotko muzejs ir valsts akreditēts muzejs, bet šo likumu var traktēt arī citādāk latviešu gramatikā – ka tie ir valsts akreditētie muzeji, kas ir valsts padotībā. Mani latviešu valodā mācīja citādāk. Pašlaik likums attiecas uz valsts dibinātajiem vai valsts uzturētajiem muzejiem.
IZS: Ak, šausmas! Cik tad vispār mums Latvijā ir starptautiskajam līmenim atbilstošu muzeju, kas uz šo vispār pretendē, – Rotko muzejs, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs [LNMM], Rundāles muzejs. Varbūt vēl kāds izņēmuma kārtā.
MČ: Kad jau iedod iespēju, tad visi var sarosīties. Mēs nevarētu neņemt Rotko darbu tikai tāpēc, ka nevarētu maksāt apdrošināšanu arī bez valsts garanta, tāpēc to darām joprojām paši. Un, ja viss šogad būs labi ar visiem apdrošināšanas jautājumiem, balstoties uz labo praksi valsts muzejiem, tad varbūt nākamgad arī Rotko muzejs būs tas laimīgais – kā vienīgais lielais ne valsts muzejs, kam tiešām vajag šo valsts garantu. Jā, ir diezgan maz šo reģionālo jeb pašvaldības muzeju vai privāto muzeju, kuri saskaras ar šiem starptautiskajiem deponējumiem un vajadzību pēc valsts garanta.
IZS: Jā, šis gan ir jaunums, jo likās, ka beidzot, pēc visiem šiem gadiem, valsts garants tiek pieņemts un attieksies uz visiem akreditētajiem muzejiem.
RS: Atnācām, pajautājām, uzzinājām. Cik gadus cīnījāmies par valsts garantu!
MČ: Jā, un mēs bijām vieni no pirmajiem muzejiem, kas, šķiet, pat ātrāk nekā LNMM šo iniciējām jau ap 2003. gadu, uzreiz pēc Rotko simtgades. Rakstījām neskaitāmas vēstules. Skaidrs, ka tas vienmēr atdūrās Finanšu ministrijā.
IZS: Vai pa šiem gadiem ir mainījušās Rotko muzeja izstāžu un pavadošo pasākumu, plenēru, rezidenču prioritātes, apstiprināšanas mehānismi, izvēles?
MČ: Mēs sekojam līdzi, un “nedraudzīgo” kaimiņu projekti netiek apstiprināti.
RS: Tādi ir bijuši?
MČ: Tādi ik pa laikam ir bijuši. Viens no pieteikumiem atnāca pirms četriem gadiem dienu pirms kara uzsākšanas Ukrainā. Tad karš bija sācies, un bija vēl papildu e-pasts no šī paša organizētgribētāja, uz kuru es vienkārši vairs neatbildēju. Ir bijuši individuālie pieteikumi simpoziju programmā. Ja mēs pēc biogrāfijas redzam, ka šo četru gadu periodā mākslinieks turpina izstādīties Krievijā, tas, iespējams, ir labi viņam, bet tas nav pieņemami mums kā muzejam. Bet mēs esam realizējuši vairākus Ukrainas, Krievijas un Baltkrievijas mākslinieku, kuri dzīvo emigrācijā un kuru uzskati ir balstīti Eiropas vērtībās, projektus. Šobrīd sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās keramikas centru mums notiek 14. keramikas simpozijs, kurā piedalās viena ļoti laba baltkrievu izcelsmes keramiķe, kura šobrīd jau četrus gadus dzīvo Polijā.
Jā, esam pārskatījuši arī valodu lietojumu, jo pirms tam mums arī mājaslapa bija trīs valodās. Tas tagad pie reizes samazina arī tulkošanas, korektūras izdevumus.
Pašlaik muzejā skatāma gadskārtējā izstāde, kura šogad ir par pierobežas tēmu, katram māksliniekam reflektējot par personiskām, fiziskām un garīgām robežām. Mēs pēdējos četrus gadus ar šīm izstādēm aicinām māksliniekus būt sociāli aktīviem, pilsoniskiem, iesaistošiem, reflektēt par savu vērtību skalu.
RS: Kolīdz jaunajās ekspozīcijās nāks klāt arī vēstures interpretācija, nāks klāt arī jaunas izšķiršanās.
Mēs mēģinām vilkt paralēles arī ar pirmo brīvvalsts laiku, kad pie Pieminekļu valdes dibinājās valsts muzejs, Latgalē toreiz veidojās Latgales centrālais muzejs, un viss uzsvars bija uz arheoloģiju – tā mēģinot pierādīt, ka mēs šeit esam bijuši “no–līdz”. Un detalizēti var izsekot tam, kā līdz pat brīvības zaudēšanai arheoloģija bija tas, ar ko mēs savu nacionālo identitāti apliecinājām. Un tad bija centralizēta metodoloģiskā palīdzība mazākiem muzejiem no centra. Veidojās tā berze starp Latgali, kas vienmēr gribēja būt patstāvīga, un centru, kas teica, kā viss ir jādara. Tā ir viena epizode. Otra epizode ir neatkarības atjaunošana un Okupācijas muzeja fenomens, kas nodrošina to, ko angliski sauc par transitional justice, kad ar muzejniecības palīdzību pierādām, ka okupācijas ir notikušas. Tie paši vēsturnieki, kas strādā muzejā, sastāda arī sarakstu Krievijas Federācijai par ekonomiskajiem zaudējumiem. Jautājums ir par to, kāda tagad, kad mēs esam nonākuši atkal jaunā situācijā, ir tā dinamika starp centru un reģionu? Otrs jautājums – vai ir nepieciešams vienoties ap kaut kādu vienu ideju, tēmu? Šeit nav runa par tehniku – tā var būt ceļojošā izstāde, programma. Piemēram, aizbraucam uz Baltinavu, un tur ir Masļenku provokācijas ekspozīcija, ko ir veidojis [Andrejs Edvīns] Feldmanis no Okupācijas muzeja. Jautājums ir par nepieciešamību uztaustīt, arī sarunās ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju [LNVM], vai ir šāda kopīga tēma? Vai ir nepieciešams vairāk sarunu, īpaši tagad, kad veidojat jauno Daugavpils muzeja koncepciju? Pēdējais komentārs šajā sakarā – kad tu aizej uz LNVM un redzi viņu jauno ekspozīciju, tā ir miera laika izstāde – plūstoši, laiku lokos. Tur nav to akcentu, kas bija pirmās brīvvalsts laikā, kad bija tāds skaidrs vēstījums – te mēs esam! Šis vairāk ir komentārs tālāk attīstāmai diskusijai. Kas otrajā lielākajā Latvijas pilsētā, veidojot jaunu vēstures ekspozīciju, ir galvenie akcenti? Jo iziet cauri laiku lokiem un veidot stāstu kā miera laikos – tas vairs īsti neder.
MČ: Droši vien mums tā nesanāks, jo mums nebūs iepirkuma. Mēs to darīsim paši. Iespējams, LNVM ir miera laika ekspozīcija, jo tas bija iepirkums, un mēs zinām, cik ilgā laikā iepirkums tiek realizēts.
RS: Tātad Daugavpils muzejā to realizēsiet jūs paši un štata mākslinieki?
MČ: Jā, ar to mēs arī atšķiramies, ka Rotko muzeja struktūrā, izņemot situācijas, kad nevaram “pacelt” kaut ko ļoti ietilpīgu, visu darām paši. Šis gan arī ir ļoti ietilpīgs projekts, bet mēs saprotam – lai noalgotu un dabūtu ārpakalpojumu šim visam, mēs atkal pazaudēsim laiku, kas jau ir pazaudēts Daugavpils stāstā, kad tika gaidīts, kad būs projekts, un nekas netika darīts ar saturu. Tagad mēs vēl gaidītu satura izstrādāšanu. Es ļoti ceru, ka mēs ar kolēģiem nonāksim pie rezultāta, kas būs atšķirīgs. Mana nostāja ir, ka mums nav jāstrādā vienādā šnitē kā citi muzeji, mums nav jākopē neviens muzejs. Mēs varam aizņemties idejas, bet mums jābūt unikāliem un jāveido savs stāsts. Mums gandrīz vispār krājumā nav arheoloģijas…
RS: Bet tika minēts, ka sāksiet ar Jersikas pilskalnu.
MČ: Jā, bet tas būs kā vīzija ar cipariem, datiem.
RS: Tiešām neviena priekšmeta?
MČ: Mums ir viens skelets, par kuru domājam, un atsevišķi arheoloģiskie priekšmeti, rotas, trauku detaļas...
RS: Bet tad ir jautājums par sadarbību un deponēšanu no citiem muzejiem, šajā gadījumā no LNVM. Tagad jau vajadzētu būt vieglai deponēšanas sistēmai starp centru un perifēriju. Ja jums būtu doma, ka vajag šeit parādīt arheoloģiju ar oriģinālajiem priekšmetiem, tai nevajadzētu būt problēmai un tas būtu tikai tehnisks jautājums.
MČ: Nu, jā.
IZS: Kā un vai izjūtat tūrisma plūsmas mazināšanos? Apmeklētājiem un simpoziju dalībniekiem, kas ir vēl cits apmeklētāju segments, nav bail braukt uz muzeju pierobežā?
MČ: Sākšu ar simpoziju dalībniekiem. Kad pirms četriem gadiem tikko sākās karš Ukrainā, kad arī Rotko ģimene bija uztraukusies, kad uz gadu Rotko oriģinālus aizvedām prom un gadu tie nebija ekspozīcijā, mazinājās arī simpoziju dalībnieku interese, tostarp arī Viļakas plenēra dalībnieku interese, jo tur vispār ir deviņi kilometri līdz robežai. Pašlaik šis jautājums vairs nav tik aktuāls, jo, ja cilvēks grib braukt uz simpoziju, viņš ir izpētījis kartē vietu, viņš apzinās, uz kurieni brauc. Mēs arī skaidri komunicējam, kur simpozijs tiek rīkots, atbildam uz papildu jautājumiem. Kas attiecas uz muzeja apmeklētājiem, tad apmeklētāju skaits ir stabils. Nestabilitāte vairāk bija vērojama kovida laikā, bet tie bija citi ierobežojumi. Kovids arī ļoti izmainīja apmeklētāju ieradumus, piemēram, līdz kovidam otrdienas mums bija tukšās dienas. Šobrīd arī otrdienas ir normāla apmeklējuma dienas. Tie, kuri nevarēja ceļot ārpus Latvijas, brauca pa Latviju. Protams, karam sākoties, nav šī austrumu flanga apmeklētāju. Mums ir pietiekams Eiropas apmeklētāju nosegums, joprojām vasarās ir daudz nīderlandiešu tūristu, kas ir mūsu veiksmes stāsts, pateicoties Rotko muzeja četru gadu dalībai Utrehtā, tūrisma gadatirgos, kur mēs piedalījāmies, sākot no 2013. gada. Šis tiešais kontakts nostrādāja, un Nīderlandes tūristi turpina braukt. Tādēļ uz simpozijiem brauc arī nīderlandiešu mākslinieki. Tāpat ir ļoti daudz poļu tūristu un arī simpoziju dalībnieku. Un, protams, vislielākais tūristu skaits ir no Lietuvas, kas ir tepat blakus, un tas ir nemainīgi. Šobrīd, kad Panevēžā ir Staša muzejs [Stasys Museum] un Zarasos ir [Šarūna] Saukas galerija, daudzi tūristi brauc tieši šo loku, iekļaujot arī Rotko muzeju. Ar Zarasiem mēs kā muzejs ļoti veiksmīgi sadarbojamies, un vispār arī ar visu Ignalinas–Zarasu reģionu mums ir Eiropas projekti, arī Interreg, kas šobrīd ir aktīvs – Matomi projekts, kur Latgales muzeji tika pie interaktīvajām brillēm, bet pie mums būs Digitālā Rotko klusuma telpa (būs trīs lielie LED ekrāni, kas integrēti sienā un uz kuriem meditatīvā veidā būs skatāmi Rotko darbi). Mēs viens otram par saviem projektiem stāstām un mudinām savus apmeklētājus braukt pie viņiem un Panevēžu, arī uz mazajām Ignalinas galerijām, viņi savukārt – pie mums.
IZS: Noslēgumā nedaudz provokatīvi – būsiet Latgales muzejs vai arī mēs joprojām meklējam vietu Latgales muzejam?
MČ: Domāju, ka mēs meklējam vietu Latgales muzejam. Re, te pāri tūlīt cietums, kas ir cietokšņa daļa, atbrīvosies kā vieta, un skaidrs, ka jēgpilni būtu šo cietokšņa kompleksu apsaimniekot vienam saimniekam. “Valsts nekustamie īpašumi” šo īpašumu šobrīd piedāvā pašvaldībai.
RS: Tad jums arī holokausta vēsture būs jāņem klāt, jo tieši pieguļoša cietuma teritorijai ir arī holokausta piemiņas vieta, kur bija Daugavpils geto.
MČ: Es tomēr ceru, ka tā nebūs vēl viena Rotko muzeja daļa, jo ir skaidrs, ka administratīvi it kā varētu visu vilkt, bet saturiski tie ir tik plaši lauki. Runājot par cietuma bijušo ēku, tam būtu jābūt atsevišķam projektam, jo mums jau šobrīd ir par daudz, kad mākslas segmentam, kas bija Rotko muzeja pamats, ir nākusi klāt pilsētas vēsture, vēstures stāsts, personības, notikumi un arī šodiena. Šobrīd barikādēm beidzot, pēc 35 gadu posma, pilsētā taps piemiņas zīme. Muzejam šobrīd ir ļoti plašs darbības lauks. Un paņemt visu Latgali, man šķiet, ir neiespējami, lai mērķtiecīgi un jēgpilni to visu izstāstītu.
RS: Ir jau Latgales muzejs…
IZS: Jā, tas Latgales muzeja nosaukums mulsina, jo Latgales Kultūrvēstures muzejs Rēzeknē šobrīd tiek knapi galā ar novada vēsturi.
MČ: Jā, bet tā ir laba ceļa karte, labs lozungveidīgs nosaukums, un, iespējams, nevajag iespringt par ģeogrāfiju. Tāpat kā, runājot par Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiāli, nekur nav rakstīts, ka tai jābūt Rēzeknē, mēs dažādas programmas varam realizēt vairākās vietās. Arī Latgales muzejs nākotnē varētu būt nevis vienā lokācijā, bet izvietojies dažādās Latgales vietās, stāstot kopīgu Latgales stāstu.
IZS: Jā, nav jau arī tāda viena Zemgales vai Kurzemes muzeja. Nosaukums “Latgales Kultūrvēstures muzejs” mulsina, ja muzejs tomēr neaptver visu Latgales stāstu. Tas ir Rēzeknes muzejs. Un tad nebūtu nekādu jautājumu – mums ir Daugavpils muzejs, Rēzeknes muzejs, Ludzas muzejs… Un vēl – vislabāk bez visiem tiem garajiem profilu uzskaitījumiem.
MČ: Pārņemot Daugavpils Novadpētniecības muzeju, to mēs esam mainījuši. Turpmāk būs Daugavpils muzejs.
IZS: Lieliski!
Grafiskais dizains: Edvards Percevs