Pēdējo mēnešu notikumi Latvijas austrumu pierobežā – atkārtoti bezpilota lidaparātu incidenti un sprādzieni, regulāri gaisa telpas apdraudējuma brīdinājumi, šūnapraides trauksmes paziņojumi, publiskajā telpā dominējošā krīzes komunikācija – ir radījuši nepieciešamību aktualizēt virkni drošības jautājumu, kas saistīti ar kultūras mantojuma saglabāšanas nodrošināšanu un gatavību krīzes situācijām.
Domnīca Creative Museum sarunu ciklā “Sarunas par drošību” šī gada aprīlī - jūnijā apzina un dokumentē drošības situāciju muzeju nozarē Latvijā.
Interviju ciklu 17. jūnijā noslēdz domnīcas Creative Museum diskusija “Sarunas par drošību” Latvijas Kara muzejā, kur tiks pārrunāti jautājumi, kas saistīti ar kultūras mantojuma saglabāšanas nodrošināšanu un gatavību krīzes situācijām. Savukārt 10. jūnijā raidījumā "Kultūras rondo" muzeju speciālisti diskutēja par muzeju pieredzi, veidojot rīcības plānu krīzes un ārkārtas situācijās.
Ineta Zelča Sīmansone: Ir pagājuši četri gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Kā muzejs pašlaik jūtas gan no krājuma, gan darbinieku drošības viedokļa? Cik gatavi pa šiem četriem gadiem esat iespējamajām krīzes situācijām? Kas pietrūcis pa šo laiku?
Uldis Jaunzems-Pētersons: Sākoties karam Ukrainā, es uzdevu savam vietniekam izstrādāt vadlīnijas, lai mēs muzejā saprastu, ko mēs darām un kā mēs darām. Bet līdz galam to neizstrādājām, jo rotēja darbinieki, bija darbinieku samazinājums, laikam arī tas netika uzskatīts par prioritāti. 300 gadus te Talsos karš nav bijis un nebūs. Piektā gada revolūcija ir cits stāsts. Talsi tādā ziņā ir visdrošākā vieta Latvijā. Piekraste varētu būt nedroša no flotes atrašanās viedokļa, bet arī tomēr nē.
Prioritāro priekšmetu sarakstu mēs veidojam, tas vēl nav izdarīts līdz galam, jo mēs pārvietojam krājumu turpu šurpu. Mainīsies topogrāfija. To, kas ir vērtīgs, izdalīs atsevišķi, lai ir skaidrs, ko ārkārtas situācijā glābt. Bija doma nomarķēt tās vietas vai plauktus, kur ir šie prioritārie priekšmeti, ar atstarojošām zīmēm. Tas ir aktuāli ne tikai kara gadījumā, bet arī, piemēram, ugunsgrēka gadījumā, kad neviens cits, izņemot ugunsdzēsējus, muzejā iekšā nav un ir jāsaprot, kas ir jāglābj. Runājot par ugunsdrošiem un triecienizturīgiem konteineriem, kur varētu prioritāros priekšmetus novietot, mums pietiktu ar vienu tādu speciālo konteineri, jo lielākā daļa sarakstā esošo prioritāro priekšmetu ir dokumenti. Bet svarīgs paliek jautājums – uz kurieni šos priekšmetus vai kastes evakuēt? Vai kā agrākos laikos – krājumnieki stieps uz mājām? Tas ir aktuāls jautājums. Es domāju, ka prioritāri glābjamajām krājuma vienībām, kamēr šī nosacītā nedrošā situācija ir, būtu jāglabājas drošajos konteineros, jo nevar jau paredzēt, cik daudz X stundā būs laiks krājumu sapakot un nogādāt drošībā.
Pašvaldība ir definējusi, ka ārkārtas situācijā prioritāte ir patvertnes, cilvēki. Par kultūru, ka tas būtu svarīgi un būtu jāglābj, neviens nedomā. Atkārtošos – mums nav skaidrs, uz kurieni krājumu X stundā evakuēt. Jau pašlaik, kad muzejā tiek veikts remonts, mums ir problēmas ar to, kur krājumu novietot. Mums muzejā krājums glabājas tik nepiemērotos apstākļos – par kādu drošību vispār var runāt. Krājums jau pašlaik ir apdraudēts. Mums arī nav papildu elektrības ģeneratora.
Pašlaik muzejā notiek remonts. Labā ziņa ir tā, ka ugunsdzēsēji muzejā ir bijuši – četras dienas brauca uz muzeju, izpētīja telpas, dežūrvadus. Kad remonts beigsies, mainīsies arī telpu izvietojums, ugunsdzēsējiem būs jābrauc no jauna apsekot situāciju.
IZS: Tātad tu saki, ka pašvaldībai un muzejam arī bez ārkārtas situācijas būtu jādomā par piemērotām krājuma telpām?
UJP: Jā. Bija ideja, ka uztaisa vienu kopēju krājuma ēku visiem trīs novada muzejiem (mums, Rojas muzejam un Kubalu skolas muzejam), tas būtu bijis pareizi, bet politiskā situācija mainījās, un ideja no dienaskārtības pazuda. Galvenā problēma ir tā, ka neviens nedomā piecus soļus uz priekšu. Trūkst tālredzības un mērķa.
IZS: Vai ārkārtas situāciju iespējamības dēļ ir bijušas kādas pašvaldības organizētas mācības, kurās arī muzejs būtu aicināts piedalīties?
UJP: Nē, muzejs nav ticis aicināts. Vakar es redzēju tās vadlīnijas [saruna notiek 2. jūnijā] par šūnapraidi gaisa telpas apdraudējuma gadījumā.
Runājot par drošības kastēm, par kurām ministrija rosināja domāt pirms trim gadiem muzeju vadītāju sanāksmē, es palieku pie viedokļa, ka tas ir valsts drošības jautājums un ministrijai tās pašvaldības muzejiem būtu jānodrošina, jo ir skaidrs, ka pašvaldībām naudas nav un nebūs. Pašvaldības jau tāpat uztur nacionālo muzeju kopkrājumu; katra pašvaldība pēc spējām nodrošina krājuma uzturēšanu un apstrādi. Taču ir lietas, kas ir saistītas ar krājuma drošību ārkārtas situācijās, un ministrijai būtu jānodrošina to arī finansiāli. Bet mēs saprotam, kur muzeji atrodas ministrijas hierarhijā.
Pirms diviem gadiem ministrija rosināja domāt par prioritārā krājuma vienību marķēšanu. Tobrīd Kristīne Skrīvere (Latvijas Kara muzeja direktore) bija tikko atbraukusi no Ukrainas un teica, ka, pēc Ukrainas pieredzes, nav prātīgi to darīt, jo tas tieši iezīmējot mērķi. Ministrija domāja teorijā, bet, aizbraucot un paskatoties, kas notiek praksē, aina rādījās pilnīgi cita.
Vēl cits jautājums – es esmu rezervē, ja notiek karadarbība, mani var mobilizēt, bet, no otras puses, es esmu muzeja vadītājs, un visa materiālā atbildība par muzeja krājumu ir direktora atbildība.
IZS: Vai no Kultūras ministrijas esat saņēmuši pietiekami daudz informācijas, mācību?
UJP: Nē, es domāju, ka līdz galam nav skaidra valsts līdzdalība visā šajā pasākumā. Nav nākušas nekādas norādes pašvaldībām par muzejiem. Ir arī jāsaprot, ka katrs muzejs ir specifisks – gan ar savu atrašanās vietu, gan to, kā un kur krājums glabājas. Līdz ar to atšķirsies arī evakuācijas situācijas – uz kurieni evakuēt, vai tā ir viena vai dažādas vietas, kur krājumu likt?
IZS: Vai visu šo apstākļu dēļ esat pārskatījuši savu krājuma digitalizācijas stratēģiju un ātrumu?
UJP: Nē, ātrumi, tieši pretēji, ir palēninājušies, jo mums samazināja muzeja štatus. Digitalizācijas process, protams, notiek, visi jaunieguvumi tiek digitalizēti uzreiz, iekļaujot krājumā. Bet daudzas lietas ir apstājušās tieši cilvēku resursu dēļ.
Vispār šobrīd ir daudz neatbildētu jautājumu.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs