Pēdējo mēnešu notikumi Latvijas austrumu pierobežā – atkārtoti bezpilota lidaparātu incidenti un sprādzieni, regulāri gaisa telpas apdraudējuma brīdinājumi, šūnapraides trauksmes paziņojumi, publiskajā telpā dominējošā krīzes komunikācija – ir radījuši nepieciešamību aktualizēt virkni drošības jautājumu, kas saistīti ar kultūras mantojuma saglabāšanas nodrošināšanu un gatavību krīzes situācijām.
Domnīca Creative Museum sarunu ciklā “Sarunas par drošību” šī gada aprīlī - jūnijā apzina un dokumentē drošības situāciju muzeju nozarē Latvijā.
Interviju ciklu 17. jūnijā noslēdz domnīcas Creative Museum diskusija “Sarunas par drošību” Latvijas Kara muzejā, kur tiks pārrunāti jautājumi, kas saistīti ar kultūras mantojuma saglabāšanas nodrošināšanu un gatavību krīzes situācijām. Savukārt 10. jūnijā raidījumā "Kultūras rondo" muzeju speciālisti diskutēja par muzeju pieredzi, veidojot rīcības plānu krīzes un ārkārtas situācijās.
Ineta Zelča Sīmansone: Ir pagājuši četri gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Kā muzejs pašlaik jūtas gan no krājuma, gan darbinieku drošības viedokļa? Cik pa šiem četriem gadiem esat sagatavojušies iespējamajām krīzes situācijām?
Jolanta Borīte: Šķiet, ka esam pietiekami gatavi. Es atceros pirmo sanāksmi, kad sāku strādāt Turaidas muzejrezervātā, uz kuru tika uzaicināti visi Latvijas muzeju vadītāji. Toreiz tika runāts par 100 prioritāro priekšmetu sarakstu, tika solīti kritēriji un vadlīnijas. Katrs muzejs šādu sarakstu ir sagatavojis, bet tādus kopīgus kritērijus īsti neesam saņēmuši. Mēs paši muzejā šādus kritērijus esam izstrādājuši. Viena lieta, ko sapratām, veidojot sarakstu, – ir svarīgi, ka sarakstā ir iekļauti arī visi mūsu krājuma saraksti kā vienība.
Pagājušajā gadā kopā ar vēl citiem Vidzemes muzejiem – Madonu, Valmieru, Cēsīm, Alūksni un Limbažiem – izgājām mācības. Tieši mācību rezultātā strādājām pie krīzes plāna izstrādes. Mums pašiem bija jāiet visam procesam cauri, un katrs no šiem muzejiem ir ļoti atšķirīgs. Katram muzejam ir šis krīzes vadības plāns izstrādāts. Mēs savu krīzes vadības plānu esam apstiprinājuši, mums ir krīzes vadības grupa, mums ir bijušas vairākas krīzes vadības grupas sanāksmes. Esam uzsākuši arī mācības muzejā. Mums ir bijušas ugunsdrošības mācības kopā ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu un brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem. Mēs četras dienas mācībās simulējām notikumus, lai piedalītos gan muzeja uzraugi, gan visas ugunsdzēsēju brigādes, kuras dežurē, – lai būtu izsimulējuši situāciju, kā rīkoties, ja konkrētajā ekspozīcijas telpā izceļas ugunsgrēks. Izspēlējām situācijas ar visiem apmeklētājiem un to, kā tie šādā situācijā tiek izvesti laukā no muzeja. Mums ir bijušas arī kibermācības, kuras pabeiguši 30 darbinieki. Šobrīd [saruna notiek 2. jūnijā] mums ir pirmās palīdzības mācības 15 darbiniekiem, kuri saņems sertifikātu. Tie ir darbinieki, kas galvenokārt strādā ar apmeklētājiem – muzejpedagogi, uzraugi, ekskursiju vadītāji.
Brīdī, kad aktualizējās jautājums par šūnapraidi, sanāca kopā krīzes vadības grupa un to pārrunāja, jo tas bija kaut kas jauns – mūsu krīzes plānā nekas tāds nebija iestrādāts. Mēs izrunājām, kā ir jārīkojas, instruējām arī visus muzejpedagogus. Mums tajā laikā bija arī no Itālijas Erasmus grupa, mobilitātes programmā. Šobrīd esam vienojušies, ko iestrādāt krīzes vadības plānā. Esam sagaidījuši vadlīnijas arī no ministrijas [vadlīnijas tika publiskotas 1. jūnijā] un tās iestrādāsim savā plānā.
Mēs visu laiku esam procesā. Mums ir skaidras drošās vietas muzeja teritorijā, esam noteikuši arī krīzes vadības tikšanās vietas. Mums jau šobrīd ar rīkojumu ir noteikts, kuras ir kritiski svarīgās personas muzejā. Mēs esam ievākuši darbinieku tuvinieku kontaktus. Principā – visu, ko krīzes vadības plāns prasa, esam darījuši. Ejam solīti pa solītim. Ja skatāmies tādā tālākā perspektīvā, mums kopā ar ICOM bija spēle, ko mēs izspēlējām ar vietējo kopienu, definējot vērtības, kas ir svarīgas muzejniekiem un kas ir svarīgas vietējai kopienai, uzņēmējiem, kuri apkārt strādā. Pašlaik attiecības ar vietējo kopienu veidojam caur WhatsApp grupu, dažādiem pasākumiem. Esam piesaistījuši no Siguldas pašvaldības finansējumu, un rudenī mums ir plāns desmit vietējās kopienas iedzīvotājiem kopā ar muzejniekiem novadīt mācības, kurās gan piedalītos ārējie lektori, gan būtu konkrēti uzdevumi. Mērķis – ja mums ir vajadzīga palīdzība, mums ir šī brīvprātīgo grupa. Viņi zina, ka viņiem jānāk palīgā, un zina uzdevumus, kas viņiem ir jāveic situācijā A vai situācijā B. Liela veiksme mums ir tā, ka mūsu muzeja Pieminekļu un infrastruktūras uzturēšanas nodaļas vadītājs Jānis Spila ir Kultūras ministrijas [KM] Krīzes grupā, tāpēc mēs esam tuvu informācijai un zinām visas aktualitātes. Un mēs esam panākuši, ka šis speciālists ir iekļauts pašvaldības Civilās aizsardzības grupā, jo līdz šim tā nebija.
Mums ir arī iekšēji izdots rīkojums, kā ir jārīkojas darbiniekiem, kuri strādā ar apmeklētājiem; muzejā ir noteiktas trīs drošās vietas, uz kurām šūnapraides brīdī mēs novirzām apmeklētājus vai ļaujam viņiem doties ārpus teritorijas, jo juridiski mēs apmeklētājus nevaram ierobežot. Mums ir teritorija ar ļoti daudzām ēkām, kuras nav koncentrētas vienviet, bet ir izklaidus. Tas nozīmē, ka mums ir vieglāk variēt.
Protams, daudz vēl jādara, bet šogad mums ļoti aktuālas ir mācības, lai mēs pēc iespējas vairāk darbiniekiem iedotu šo informāciju. Katram darbiniekiem ir arī maza vizītkartīte, kas darbā vienmēr atrodas kabatā un kurā uzrakstīts, kā jārīkojas, ja iestājas krīzes situācija, jo krīzes situācijās cilvēki apmulst. Tas ir tāds neliels špikeris, lai darbinieki justos drošāk. Mēģinām izdarīt visus mājasdarbus, jo ir tik daudz nezināmo un iespējamas dažādas stresa situācijas. Un darbiniekiem jāzina, kā katrā situācijā rīkoties.
IZS: Tika minēta Vidzemes muzeju sadarbība mācībās. Kā jūs to saorganizējāt?
JB: Latvijas Muzeju biedrības vadītāja Zane Grīnvalde, kas ir arī Madonas muzeja vadītāja, kopā ar Cēsu muzeju laikā, kad muzeja vadītāja vēl bija Ināra Bula, piesaistīja finansējumu no Valsts kultūrkapitāla fonda [VKKF] Vidzemes muzeju mācībām. Gulbenes muzejs atteicās no tā pulciņa, un Turaidas muzejrezervāts “ielēca” projektā. Tās bija mācības tieši krīzes vadības plāna izstrādei. Tas notika pagājušā gada novembrī, decembrī. Tas arī pašiem muzejiem nebija lēti, klāt pie VKKF finansējuma Turaidas muzejrezervāts par līdzdalību pats maksāja 1080 eiro. Mācību rīkotāji šos kursus ir piedāvājuši arī KM, un, kad man bija izvērtēšana ministrijā gada nogalē, es teicu, ka šie kursi ir to vērts, lai KM ieguldītu līdzekļus un piedāvātu tos tiem muzejiem, kuri to vēlas. Ministrijai būtu šādam mērķim finansējums jāatrod, jo citādi tā ir ļoti liela nauda pašiem muzejiem.
IZS: Turaidas muzejrezervāta sagatavošanās darbi izklausās iespaidīgi. Tas viss nāk kā iniciatīva no jums pašiem, jūs negaidāt nekādas norādes no pašvaldības vai kāda cita…
JB: Jā, tikai un vienīgi mēs paši. Arī tad, kad muzejam bija piedāvājums ieteikt speciālistu, kas varētu darboties lielajā valsts grupā, es momentā sapratu, ka tas ir ļoti svarīgi. Jā, tā ir tikai mūsu pašu iniciatīva. Mēs to redzam kā vajadzību. Arī runājot par krājuma priekšmetiem, mums ir tā saucamā “seifa istaba” krātuvē. Ministrija gan pagājušajā gadā solīja, ka būs finansējums materiālajām rezervēm, bet tā tas nav arī šogad, un mēs par savu naudu nopirkām rezerves ģeneratoru, lai momentā var iedarbināt elektrību krātuvē. Pārējās telpās mēs elektrību varam nodrošināt tikai 40 minūšu laikā. Pirmais darbiņš, ko izdarījām, – mēs katrā ekspozīcijā, kur ir priekšmeti no simtnieka saraksta, izvietojām tā saucamās glābšanas kastes, kur ir viss komplekts – plāns, kur priekšmets atrodas, cimdi, vestes, lupas utt. Mums ir speciāli iezīmēti ar marķieri, kas tumsā spīd, prioritārie priekšmeti. Mēs arī ugunsdzēsējiem mācību laikā rādījām, kur mums ir tās kastes.
Šobrīd, domājot par jaunajām ekspozīcijām, mēs jau drošības apstākļu dēļ vairāk domājam par replikām.
IZS: Iepērkat arī ugunsdrošos, triecienizturīgos konteinerus krājuma priekšmetu glabāšanai?
JB: Nē. Mums ir iespēja priekšmetus pārnest uz blakus telpām. Tie priekšmeti no prioritārā saraksta, kas atrodas ekspozīcijās, ir nelieli. Mēs vairāk domājam par iepakojuma materiāliem, par pārvietojamajām kastēm. Mēs esam skatījušies, kā citviet Eiropā tiek darīts. Konteineri mums šobrīd nav bijuši aktuāli.
IZS: Ja tāda situācija rastos, vai tu kā muzeja direktore drīksti pateikt – šis ir brīdis, kad mēs evakuējam krājumu? Juridiski tāda regulējuma nav…
JB: Un uz kurieni evakuēsim? Mēs esam ļoti trenējušies, lai izvērtētu, kad iestājas krīze, kad krīzes vadība ir jāuzņemas un jādomā par evakuāciju. Vai tomēr tie ir tikai vietējie glābšanas darbi, kurus mēs varam veikt, pārvietojot priekšmetus no vienas telpas uz otru drošībai. Tāpēc krājuma mājā ir tā sauktā metāla seifa istaba, kur lielākoties mums tas simtnieks no saraksta arī atrodas. Šajā sarakstā ir ļoti daudz dokumentu, rokrakstu. No ekspozīcijām izņemamās lietas ir nelielas, saliekamas pārvietojamās kastēs. Vienīgā lieta, kas man rada bažas, arvien ir tas, ka krājuma priekšmetus pēc krīzes vadības plāna drīkst izņemt galvenais krājuma glabātājs, bet, kad ierodas ugunsdzēsēji, – viss, aizmirstiet par to. Un te ir risks, ka var iestāties kaut kāda panika, kad krājuma glabātājs grib būt atbildīgs par krājuma priekšmetu. Mēs jau esam runājuši, ka šīs situācijas var būt ļoti dažādas un jāskatās pēc situācijas. Ne vienmēr tie būs baltie cimdi un pincete; iespējams, tas būs ātri un ielikts maisā, nests ārā, un tikai tad to varēs uzskaitīt, fotografēt, fiksēt.
Runājot par atbildībām, pašvaldība saka – prasiet KM. KM saka – jums ir jāņem vērā, ko pašvaldība saka. Mēs esam pašvaldības civilās aizsardzības speciālistu iesaistījuši sarunās. Kad bija šūnapraides, mēs sasaucām krīzes vadības grupu, kur pieaicinājām arī šo pašvaldības speciālistu, lai viņš mums dod kaut kādas vadošas norādes, kā mums rīkoties, jo muzejs ir pietiekami liels un mums ir daudz apmeklētāju. Sasaistei jābūt visu laiku, mums ir jāklausās gan pašvaldība, gan KM un pašiem jāreaģē. Kad iestājas lielā krīze, tad ir jāgaida vadošās norādes, bet, zinot, cik praksē šīs norādes “ātri” nāk, rīcību var arī nokavēt.
IZS: Tas liek domāt, ka KM un pašvaldībām arī savā starpā varētu būt labāka komunikācija attiecībā uz kultūras mantojumu krīzes situācijā, lai muzejam nebūtu jābūt tam, kuram pašam jāizdomā, no kura jāgaida rīcība.
Jūs paši esat ļoti aktīvi, gatavojoties iespējamai krīzes situācijai. Vai jums ir bijis pietiekami informācijas, vadlīniju no KM?
JB: Prasītos vairāk. Nav bijušas tādas konkrētas norādes. Mēs arī saprotam, ka nevar iedot krīzes vadības plānu kā gatavu recepti. Muzejam ir pašam jāiziet cauri ar ekspertiem, kuriem ir reāla pieredze. Mēs to esam darījuši kopā ar CIREN (Civilian Resilience Nordic), kuri mums izstrādāja krīzes vadības plānu, lika mums pašiem analizēt, modelēt situācijas, darboties. Tāpēc mums ir krīzes vadības grupa un pilnīga skaidrība, kuriem darbiniekiem tur ir jābūt. Mēs ar rīkojumu konkrētiem darbiniekiem esam uzlikuši papildu pienākumus tieši attiecībā uz krīzes vadības plānu – kam ir jāseko līdzi visiem mācību grafikiem, kam ir jābūt atbildīgam par informācijas aktualizēšanu utt.
IZS: Vai pašvaldība ir pretimnākoša, ja prasāt papildu finansējumu krīzes situācijas sagatavošanās darbiem?
JB: Mums ir piesaistīts pašvaldības finansējums mūžizglītības konkursā darbinieku un vietējās kopienas mācībām. Pašvaldība mūs brīnišķīgi uzņēma Civilās aizsardzības grupā. Tagad mums ir uzticēts apmācīt visas novada kultūras institūcijas.
IZS: Vai visā šajā kontekstā vairāk esat pievērsušies krājuma digitalizācijai un digitālo materiālu glabāšanas drošībai?
JB: Šogad tas mums ir aktuāli, jo iepriekš mums ar digitalizāciju gāja švaki. Mēs esam iegādājušies speciālu tehniku gan dokumentu, gan fotogrāfiju digitalizēšanai. To pašlaik darām pastiprināti.
IZS: Vai ģeopolitisko notikumu dēļ šo pēdējo četru gadu laikā ir mainījusies apmeklētāju plūsma un statistika?
JB: Apmeklētāju plūsmu ir ietekmējis Austrumu karš. Aprīlī mums tika atteikta uzreiz 21 grupa – Korejas, Japānas grupas. Pašlaik vēl neesam izjutuši, ka šūnapraides dēļ kaut kas būtu mainījies. Maijs mums ir pozitīvi traks skolēnu grupu dēļ. Taču, četru gadu griezumā skatoties, mums vairs nav Krievijas, Baltkrievijas tūristu. No Sanktpēterburgas mums agrāk bija ļoti daudz apmeklētāju.
Taču mums ir arī jaunas auditorijas, ģimenes vairāk izvēlas apmeklēt muzeju. Mēs gan arī pašlaik uz to ļoti apzināti strādājam.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs