Domnīcas interviju cikls “Sarunas par drošību” ar muzeju vadītājiem un kultūrpolitikas veidotājiem notiek laikā, kad katra nozare Latvijā spiesta sev uzdot šos kritiskos jautājumus.
Ko nacionālas nozīmes valsts muzeji Rīgā un pašvaldību muzeji, īpaši valsts austrumu pierobežā, domā par drošību? Kādas ir nozares kopīgi uzturētā un valsts aizsardzībā esošā Nacionālā muzeju krājuma fiziskās saglabāšanas iespējas hipotētiskas ārkārtas situācijas gadījumā, kas neatšķirtos pilsētu un lauku teritorijai, akreditēta valsts, pašvaldības, autonoma vai privāta muzeja krājumam? Kāda šobrīd veidojas centra un perifērijas dinamika mantojuma saglabāšanā un vēsturiskās atmiņas sagrozīšanas prevencijā – krīzes plāns un pieejamie resursi proaktīvam izstāžu, ekspozīciju un muzejpedagoģijas darbam? Kāda ir digitalizācijas loma un vai akreditācijas process atspoguļo drošības jautājumus muzeju stratēģiskajā plānošanā? Kādā stadijā ir darbs pie valsts mēroga prioritāri glābjamo krājuma priekšmetu saraksta?
Nedaudziem pirmās brīvvalsts laikā dibinātiem Latvijas muzejiem vietā ir arī jautājums, ko institucionālā atmiņa liecina par 20. gadsimta militāro konfliktu (ar sekojošajām okupācijām) pārdzīvošanu un kādas atziņas šī pieredze sniedz?
Visbeidzot, kā muzeji redz savu lomu sabiedrībā šībrīža informatīvā kara apstākļos – kā statūtos noteiktus krājuma komplektēšanas, pētīšanas un komunicēšanas tiešos darba pienākumus vai kā brīvprātīgi īstenojamu papildu uzdevumu?
Sarunas par drošību dokumentē muzeju nozares situāciju Latvijā mobilizācijas apstākļos – lai cikla noslēgumā rīkotu forumu jautājuma plašākai publiskai apspriešanai.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Ir pagājuši četri gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Kā muzejs pašlaik jūtas gan no krājuma, gan darbinieku drošības viedokļa? Un kā mainījies redzējums par to, kas muzejs ir pierobežā? Kā mēs katrs savā vietā šo drošības jēdzienu šobrīd saprotam?
Rita Gruševa: Runājot par fizisko drošību pierobežā – kad mums atbrauc ekskursijas, mēs sakām, ka esam astoņus kilometrus no Krievijas robežas. Mēs domājam par dažādiem iespējamajiem notikumu scenārijiem, jo, ja kaut kas notiek, mēs būsim pirmajā vilnī. Katrs darbinieks, domājot par fizisko drošību, protams, primāri domā par sevi, savu ģimeni. Bet kā muzeja, kur tiek glabāta vēsturiskā atmiņa, darbinieki paralēli domājam arī par muzeja krājuma drošību. Redzam, kas notiek pasaulē – kultūras iestādes bieži vien tiek iznīcinātas, jo kultūra nes mūsu visu kodu un vēsturisko atmiņu. Nav tik svarīgi, vai tas ir kāds pierobežas muzejs vai lielais valsts muzejs, – mēs katrs veidojam daļu no Latvijas vēstures, un katrā vietā tas ir kaut kas savs un unikāls.
Mums pašlaik Viļakas muzejā notiek pārmaiņas. Muzejs ir bijis divās daļās – vecā daļa, kurai ir vairāk nekā 100 gadi, un jaunākā daļa, kas ir bijušais kapucīnu mūku klosteris. Mēs tagad pārejam uz šo kapucīnu mūku klosteri. Daļa ēkas ir atjaunota, otra daļa – gaida savu atjaunošanu nākotnē. Ēka ir ļoti pamanāma, virs klostera ir arī tornis ar krustu. Tas vēl vairāk pastiprina faktu, ka, iespējams, tas ir papildu apdraudējums. Kā var pasargāt ēku, ja sākas karš? Nekā. Bet par krājuma drošību mēs pastiprināti domājam. Par fizisko drošību domājot, mums tepat pilsētā ir valsts robežsardze, un mēs ceram, ka apdraudējuma gadījumā viņi spēs mūs aizstāvēt. Pēdējā laikā pilsētā mēs redzam militāro tehniku, notiek dažādas mācības. Man kā iestādes vadītājai tas rada zināmu drošības sajūtu, cilvēki pierod pie militārās tehnikas un robežsardzes aktivitāšu klātbūtnes. Ir drošība, ja redzam, ka tieši pie mums – pierobežā – notiek mācības. Vēsture liecina, ka tikai tad, kad pienāk X stunda, var īsti redzēt, kā būs, – situāciju izmodelēt iepriekš ir gandrīz neiespējami.
IZS: Vai jūtat, ka ir bijis pietiekami vadlīniju, instrukciju, mācību, komunikācijas no pārvaldošajām institūcijām – pašvaldības, valsts?
RG: Pašvaldībā mums ir civilās aizsardzības specialists, uz mācībām muzejā Upītē mūs aicināja arī Latvijas Nemateriālā mantojuma kultūras centrs. Interesanti – pašvaldība iepriekš nebija mūs brīdinājusi, bet viņiem pašiem bija mācības par ārkārtas situācijām, un mums bija zvans ar jautājumu, ko glābjam uzreiz. Nezinot neko iepriekš, mums bija jāatbild uz šo jautājumu, un tas bija tāds labs treniņš. Mēs sapratām, ka varam iznest tikai sarkanbaltsarkano karogu, kas atmodas laikā tika pacelts virs Viļakas, – tas bija vienīgais, kas ātrumā man ienāca prātā. Tie priekšmeti, kas šādos momentos ienāk prātā, laikam arī ir tie svarīgākie un glābjami pirmie. Tā ir laba izspēle, ka tev pāris sekundēs ir jāizšķiras par galveno. Ikgadējā Latvijas muzeju direktoru sanāksmē Latvijas Kara muzejā [LKM] bija ļoti labas situāciju izspēles, kas lika saprast, kas muzejā vēl jāpilnveido.
Katram muzejam ir ārkārtas situācijas plāns. Protams, vienota parauga nav, katram tas ir pielāgots savam muzejam un situācijai. Un šādas situāciju izspēles liek domāt, kas vēl ir jāuzlabo, kur kas stāv ekspozīcijā, kā ekspozīcijas priekšmeti jāsadokumentē – lai būtu zināms, kur viss atrodas, un varētu nepieciešamības gadījumā iedot šādu materiālu, piemēram, ugunsdzēsējiem. LKM mums ļoti patika arī glābšanas darbiem paredzētās ugunsdrošās priekšmetu glabāšanas kastes. Bet, kad uzzinājām, cik tās kastes maksā, mēs sapratām, ka pašvaldības to nevarēs atļauties. Tur ir tā problēma – mēs varam zināt, atrast, gribēt, plānot, bet viss atduras pret finansējumu. Vismaz mazās pašvaldības, pierobežas pašvaldības, diez vai spēs atļauties tādu aprīkojumu. Balvu novadā vien ir četri akreditētie muzeji, un katram vajag vismaz vienu šādu kasti.
Šie semināri palīdz mazliet labāk saprast situāciju. Arī mums kā muzejam šobrīd būs jāpārstrādā plāns, jo notiek pārvākšanās uz citu ēku un krājums būs vēl atsevišķā ēkā, kuru esam saņēmuši no pašvaldības lietošanā. Šis ir brīdis, kad vadlīnijas un plāns jāizstrādā atbilstoši šīm jaunajām lokācijām. Būtu forši, ja nākotnē būtu kādas projektu iespējas un mēs varētu muzeju nodrošināt ar nepieciešamajiem materiāliem un aprīkojumu. Es domāju, ka muzeji maksimāli izmantotu šādas iespējas.
IZS: Jūs esat sastādījuši prioritāro priekšmetu sarakstu?
RG: Priekšmetu saraksts mums ir – kas ir primāri glābjamie un kas varbūt nav tik steidzami glābjami. Bet mēs saprotam, ka šis saraksts mums ir vēl jāpārskata. Man ļoti patika LKM prakse, ka priekšmeti ir sagrupēti pa grupām, teiksim, valstiski nozīmīgi, periodam nozīmīgi, materiāla ziņā nozīmīgi u. tml. Mēs, muzejnieki, protams, gribētu glābt visu, ja vien būtu tāda iespēja, bet tomēr ir jāizvērtē, kas ir unikāls un neatkārtojams konkrētā muzeja krājumā. Pēc muzeju direktoru sanāksmes sapratu, ka LKM ir vieni no labākajiem kritērijiem šāda prioritārā saraksta sastādīšanā. Ir reāli domāts un sagrupēts pa tabulām. Ir vērts ar viņiem pakonsultēties.
IZS: Tomēr – vai informācijas no pārvaldošajām institūcijām šo četru gadu laikā ir bijis pietiekami?
RG: Es domāju, ka varētu būt vairāk mācības ar praktiskiem paraugiem, arī teorētiski un dokumentāri vairāk informācijas, jo līdz šim mēs galvenokārt esam runājuši, izspēlējuši spēles. Vairāk būtu nepieciešama informācija kā palīdzība vai paraugs, lai rastos reāls dokuments ārkārtas situācijai papīra formā. Labprāt piedalītos mācībās vēl, bet jau ar tādu mērķi, lai nonāktu pie rezultāta, kā to visu, kam pievērsta uzmanība, uzrakstīt. Vajadzīgas praktiskās mācības muzejos – viena lieta ir izstrādāt dokumentu, cita – pārbaudīt praksē, vai tas strādā.
IZS: Vai no pašvaldības pa šo laiku ir bijuši iezīmēti papildu līdzekļi, piemēram, krājuma iepakošanai?
RG: Es par šādu papildu finansējumu neesmu lietas kursā. Tas nozīmē, ka, visdrīzāk, nē.
IZS: Latgales muzejus Latvijas Muzeju padomē [LMP] pārstāv reģionālais pārstāvis, un šobrīd tā ir jūsu kolēģe no Naujenes muzeja, kura ir deleģēta pārstāvēt visu Latgales muzeju intereses un viedokli. Mēs dažādi varam vērtēt LMP iespējas un darbību, bet tomēr caur šo reģiona pārstāvi tajā var tikt paustas muzeju vajadzības. Vai caur Latgales reģionālo pārstāvi muzeji saņem informāciju, kas notiek LMP tieši drošības jautājumā, un cik bieži paši sūtat padomei signālus par savām vajadzībām, atgādinot, ka daži Latgales muzeji ir ne tikai pierobežā, bet tiešām fiziski divu vai septiņu kilometru attālumā no robežas?
RG: Es neatceros, ka šajā jautājumā kādu informāciju no LMP caur savu pārstāvi būtu saņēmuši, bet arī mēs nekādu informāciju vai signālus nesūtām. Nevaru atbildēt, kāpēc. Iespējams, mazajos muzejos mēs esam tik aizņemti ar visu, ka pat nevaram iedomāties, ka varam lūgt kaut kādas konsultācijas vai interešu pārstāvniecību. Esam principā paši par sevi. Negribu teikt, ka rakstīt būtu bezjēdzīgi, bet, cik daudz tas varētu palīdzēt, arī nezinu. Jā, šīs savstarpējās komunikācijas trūkst.
Es domāju, ka mēs ne līdz galam zinām mūsu reģionālā pārstāvja pienākumus un pilnvaras. Pārstāvis mums ir, bet, kādā veidā viņš mūs tur pārstāv, īsti nav skaidrs. Mēs to izjūtam tikai tad, kad mums ir Latgales reģiona muzeju ikgadējā sapulce. Mums ir jāaizsūta informācija par savu muzeju – kā ir gājis iepriekšējā gadā, kādi ir nākamā gada plāni –, un tas arī viss.
IZS: Bet tad, kad jums bija ikgadējā Latgales muzeju reģionālā tikšanās ar Kultūras ministrijas pārstāvjiem pirms neilga laika, tur jau arī netika runāts par muzeju drošības jautājumiem!
RG: Nē.
IZS: Vai šie četri gadi ir kaut kā likuši pārvērtēt krājuma komplektēšanas politiku un muzeja izglītojošo darbu?
RG: Patiesībā, jā. Pirms diviem gadiem izveidojām jaunu vēstures ekspozīciju, sākot ar muižas laiku un beidzot ar Atmodas posmu. Veidojot ekspozīciju, sapratām, ka par Otro pasaules karu mums ir vairāk materiālu un informācijas, nekā bijām plānojuši sākotnēji iekļaut ekspozīcijā. Interese no apmeklētājiem par militārajām tēmām ir augusi. Pagājušajā gadā īstenojās projekts “Militārais mantojums”, kurā piedalījās arī mūsu muzejs; tika papildināts stends ar informāciju par nacionālo partizānu darbību šeit, Ziemeļlatgalē, arī par ebreju vēsturi Viļakā līdz Otrajam pasaules karam un holokaustu un par vācu lidlaukiem un karagūstekņu nometnēm. Par nacionālajiem partizāniem šo informāciju mums gatavoja vēsturniece Inese Dreimane kopā ar Zigmāru Turčinski.
Mūsu muzejs vada arī ekskursijas Stompaku purvā. Mums par pārsteigumu, interese par šīm ekskursijām ar laiku tikai pieaug. Likās, ka visu šo notikumu dēļ, arī lāču dēļ, interese samazināsies, bet interese tomēr ir liela. Pašlaik mums ir pieteiktas deviņas ekskursijas, un puse no tām ir uz Stompakiem, bet aktīvā tūrisma sezona vēl tikai sākas. 2. maijā (saruna notiek 6. maijā) jau atklājām sezonu ar ekskursiju Stompakos. Interese aug, un, jau nākamā gada budžetu plānojot, es zinu, ka mums tiek plānota izstāde par Otro pasaules karu, jo tēma ir aktuāla un šis nav tas laiks, kad nerunāt par to. Ir jāiepazīstina ar to, kas ir bijis, jo mums jāmācās no vēstures. Kaut gan dzīvē ne vienmēr mācāmies, mums kā muzejam šī vēsture ir jāskaidro, un tad katrs var paņemt kaut ko sev. Īpaši stāstā par Stompakiem – par to, kā cilvēki bez īpašām zināšanām militārajā jomā (izņemot pāris personas) izveido lielāko nacionālo partizānu nometni Baltijā un struktūru, kas darbojas kādu laiku un runā caur savu darbību. Mēs to varam izstāstīt.
IZS: Vai interese varētu būt palielinājusies tieši Krievijas kara dēļ Ukrainā un pierobežas notikumu kontekstā? Stompaku stāsts arī pats par sevi ir vērtīgs un interesants. Iespējams, tā tēma šobrīd ir īstajā laikā un vietā. Šeit ir labs piemērs, ka, stāstot par vēsturi, to var sasaistīt ar mūsdienām, drosmi, provokācijām, izvēlēm, varonību.
RG: Ir divas apmeklētāju grupas. Vienus tas neietekmē – viņi šurp brauc, jo vienkārši ir jauns tūrisma objekts. Bet ir vēl viena grupa – tie ir cilvēki, kurus piesaista piedāvājums, kur ir mazliet bīstami piedalīties. Tas tiek uztverts kā izaicinājums – pabūt tur, kur, iespējams, kāds cits nemaz nebrauktu. Es iedomājos par saviem ekskursantiem, tā bija grupiņa no Ogres. Viņi pa nakti palika Balvos un plkst. 4.00 naktī saņēma šūnu apraides ziņu par apdraudējumu. Mēs šeit laiku pa laikam šādas ziņas saņemam, bet viņi, atbraucot no Ogres, iespējams, ko tādu saņēma pirmo reizi. Ekskursanti bija Stompakos 2. maijā, tad palika Balvos pa nakti un noteikti 4.00 no rīta 3. maijā saņēma šūnapraides ziņojumu.
“Skaistie skati” pieteikuši ekskursiju pilsētā, un cilvēki ir ieinteresēti uzzināt vairāk par pierobežu. Protams, daudz ko nosaka Kotiņi, Rekavas dzirnavas, kur var uzzināt, kā te pierobežā saimnieko, neskatoties uz to, ka jebkurā brīdī viss bizness var vienkārši nobrukt ārējo apstākļu dēļ. Pat tad, kad apmeklētājiem vadām ekskursiju pa pilsētu, vienmēr ir jautājumi par nacionālajiem partizāniem, jo daudziem Viļaka un apkārtne asociējas tieši ar nacionālajiem partizāniem. Visi zina, ka tas ir bijis šeit, pie mums. Arī par ebreju vēsturi ir interese. Mēs strādājām ar 1935. gada statistikas un tautas skaitīšanas datiem, salikām informāciju par ģimenēm, kas kur ir dzīvojis Viļakā pēc adresēm. Šobrīd var paņemt gandrīz katru ielu un pēc tā laika māju numuriem paskatīties, kas tur ir dzīvojis.
IZS: To var atrast ekspozīcijā?
RG: Jā, ekspozīcijā, kuru papildinājām militārā mantojuma projektā. Holokausta vēsturi pētot, apmeklētājs var saprast, cik daudz kas ir pazudis no pilsētas vēstures vienā naktī.
IZS: Stompaku rekonstrukcija un tie drosmes stāsti, kas tur tiek stāstīti, ja tā drīkst teikt, ir īsti laikā un apmeklētājos rezonē ar šī brīža notikumiem, tie padara vēstures stāstu tik ļoti savītu ar mūsdienu notikumiem.
RG: Stompakiem pašlaik ir izstrādāts arī jauns plāns, kuru virzīt uz jaunu finansējuma iespēju meklēšanu un kurā no pašvaldības puses esam salikuši darāmos darbus, kas ir apstiprināti un, galvenais, šajā plānā ir ierakstīti, piemēram, skatu torņa izbūve un dažu bunkuru rekonstrukcija. Tas ir ļoti svarīgi, jo mēs stāstām par cilvēkiem, kas tur ir bijuši un cik dažādi viņi ir bijuši, tostarp sievietes. Katram ir bijuši savi uzdevumi, savs raksturs, personības, kas nosaka, vai cilvēki ies tev līdzi vai ne, vai būs vietējo atbalsts.
Netālu no mums, astoņus kilometrus no Viļakas, ir robežkontroles pārejas punkts “Vientuļi”, un vēl pirms kara cilvēkiem bija interese aizbraukt līdz robežai paskatīties. Interese par pierobežu ir bijusi vienmēr.
IZS: Vai krājumam mēģināt vākt arī stāstus par pierobežas pieredzi?
RG: Stāstus mēs cenšamies vākt no vecajiem iedzīvotājiem par vēstures tēmām, bet to jau vairs nav daudz. Domājam, ka vajadzētu arī vākt stāstus no vietējiem ukraiņiem. Pati pazīstu jauniešus, kuri ir bēguši no Ukrainas un kuriem ir traumas pēc notikušā. Mēs, šeit salīdzinoši mierīgos apstākļos dzīvojot, pat nevaram iedomāties, kādas traumas karš var radīt. Jādokumentē arī šie stāsti, jo tie ir cilvēki, kuri pašlaik dzīvo un strādā pie mums Latvijā un cenšas integrēties vietējā sabiedrībā. Arī no viņu pieredzēm varam mācīties.
Būtu labi, ja Aizsardzības plāns muzejiem pēc iespējas ātrāk tiktu noslīpēts un katrā reģionā pielāgots.