Apmeklēju jauno Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja pastāvīgo ekspozīciju. Atceros – vēl bērns, pavisam zaļš jaunietis, nejauši apmeklēju ekspozīciju Pils laukumā, no kuras palikuši atmiņā vien tur izstādītie spoži sarkanie un zelta padomju varas ordeņi, piešķirti rakstniekiem par kolaborāciju. Muzejs zaudēja uzticību, bet šodien to atguva. Neredzēju un nepamanīju nevienu ordeni, bet nodibināju un atjaunoju draudzību ar 98 personībām to dzīvē, darbos un kultūrā. Mainījies uzsvars – no komplimentiem varām un ideoloģijām uz komplimentiem prokrastinācijai un radīšanai. Izstaigājis muzeju pa skaistajām jūgendstila kāpnēm no pagraba līdz ceturtajam stāvam, skatoties filmu par muzeja tapšanu, ļauju ritēt prieka asarām. Prieka par veiksmīgo daudzo muzeoloģisko problēmu atrisināšanu. Prieka, ka beidzot ir stabila pamatekspozīcija. Prieka, ka muzejam var atkal uzticēties un, iespējams, vairāk vai tikpat, cik radniecīgām atmiņas institūcijām. Prieka, ka vērtības ir atgriezušās īstajās vietās un pozitīvi atgriezušās, nevis negatīvi, kā mums uz “krāmiem” piedāvāja paraudzīties Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs. Prieka par asprātīgo ekspozīcijas dramaturģiju – personība, konflikts (radošums), atrisinājums (prokrastinācija) un otrādāk. Prieka un gandarījuma, ka kultūra, radošums, prokrastinācija ir daļa no manas dzīves.
Latvijas Nacionālais rakstniecības un mūzikas muzejs Latvijas muzeju un atmiņas institūciju saimei piedāvā veiksmes recepti. Personība ir galvenais. Stāstījuma princips – es viņu pazīstu. Ekspozīcijas principi – pirmavoti runā un stāsta, un tie ir ļoti cieņpilni, asprātīgi un reālistiski eksponēti, piemeklēti, speciāli nokopēti vai izgatavoti, glīti ierāmēti, izdomas bagātīgi – pats ietvars ir daļa no stāsta. Faktiski mums tiek piedāvāti 98 kompakti – enciklopēdiski un antropoloģiski – muzeji. Un perfekts līdzsvars starp komplimentāru attieksmi un “par mirušiem labu vai neko” (lai piedod dzīvie autori!). Ēnu eleganti neizstāsta un noklusē prokrastinācija. Nav tik svarīgi, kāds ir ēnas iemesls, svarīgi ir, kā tā tiek pārveidota par iedvesmas un enerģijas avotu.
Šo koncentrēto stāstījuma veidu par personībām un tām veltīto cieņu un rūpību, humāno un vērtību pilno attieksmi es vēlētos redzēt Latvijas muzejos kā labo standartu. Kādam no daudzajiem muzejiem to beidzot izdevies radīt, lai tad nu tas izplatās starp visiem citiem. Pats galvenais, ka tas ietver vajadzību pēc priekšmetiem, arī brillītēm un bēru lentām, un lielām bibliotēkām, – kuratoriem ir visdažādākās nepieciešamības, kuras ierobežo brīvās noliktavu telpas un izpratnes trūkums par kuratoriskā procesa dažādību un vajadzībām. Un kuratoriskās vajadzības var ietvert gan enciklopēdiski biogrāfisku stendu izstādē, gan memoriālā muzeja un radošās rezidences dibināšanu, gan plašu lietišķās mākslas un sadzīves lietu – no zobu protēzes līdz bufetei – klāstu. Šie priekšmeti un bibliotēkas ir vistrauslākās, un, ja tās nenonāk muzeja vai atmiņas institūcijas krātuvē, tad daļa no kultūras puzles tiek zaudēta vai noklīst un paliek bez pierādāma, izstāstāma stāsta.
Te ir liela kritika atmiņas institūcijām un atbilde tiem, kuri domā, ka muzeju ir par daudz. Nav par daudz – bet ar nepareizu atmiņas institūciju funkciju un to hierarhiju. Atmiņas institūciju funkcijas ir atcerēties visplašākajā nozīmē. Atcerēties prasmes, pieredzes, tehnoloģijas, vietas, cilvēkus, priekšmetus un datus; nodrošināt uzglabāšanu, pieejamību, restaurāciju un uzturēšanu. Un katrai atcerēšanās funkcijai ir nepieciešama kāda vai visas nodrošinājuma funkcijas. Mana pilsoniskā pārliecība ir, ka nodrošinājuma funkcijas ir jānodrošina centralizēti un jāizplata decentralizēti. Šobrīd starp atmiņas institūciju nodrošinājuma organizācijām līdzsvars tikai veidojas un atjaunojas. Muzeju krātuvei pašai vajadzētu kļūt par institūciju, kura nodrošina centralizētu atmiņas institūciju nodrošinājuma funkciju. Kāpēc lai šo jauno nodrošinājuma institūciju nesauktu par Nacionālo muzeju, kas restaurētu, uzņemtu krājumā, īstenotu atcerēšanās politiku tās ļoti praktiskajos organizatoriskajos jautājumos? Šobrīd politiku nosaka likums un īsteno visas likumā aprakstīto atmiņas institūciju – privāto, publisko, nacionālo bibliotēku, muzeju, arhīvu, kultūras namu u. c. – puses katra pēc savas profesionalitātes pakāpes. Sanāk ļoti nevienmērīgi. Mums jau ir institucionālie piemēri, kas strādā: “Latvijas valsts meži”, “Valsts nekustamie īpašumi”, “Latvijas dzelzceļš” u. c. Latvijas Valsts atmiņas institūcijas mūsu dzīvi padarītu krietni jēgpilnāku uz vienotas un līdzsvarotas darba organizācijas principiem. Bet te jau pieskāros Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja galējai kritikai – sabiedrības kritikai. Iespējams, Latvijā visu atmiņas institūciju darba organizācija ir novecojusi vai pat sapuvusi. Un, kā dzīvē, radošums un prokrastinācija iet roku rokā.
Foto: Latvijas Nacionālais rakstniecības un mūzikas muzejs, Kristīne Madjare