2025. gads Latvijas sabiedrībai bija izteiktas polarizācijas un vairāku smagu strīdu gads. Pat cilvēki, kurus uzskatījām par inteliģentiem, savā pārliecībā nonāca līdz savstarpējai noniecināšanai. Pretējās puses nepalika atbildes parādā. Tas liek jautāt – kas ir šī procesa cēlonis Latvijā?
Latvijas sabiedrības vairākums ir nacionāli konservatīvs, bieži – pārāk kritisks, bet kopumā miermīlīgs savā ikdienas gaitā. Taču politiskajā līmenī, veidojot trauslo “trīskāju ķeblīša” valdību ar “citu prezidentu”, tika doti “solījumi”. Viens no tiem bija vērsts uz nelielas vēlētāju grupas prasībām, kas būtiski disonē ar sabiedrības vairākuma izpratni par lietu kārtību, arī kultūras jomā.
Imants Ziedonis, lasot tautasdziesmas, rakstīja: “Laime ir visu lietu kārtība. Nekas cits. Lietu kārtība.”
Šobrīd sajūta ir skaidra – lietu kārtība ir izjaukta, un līdz ar to zūd drošības, vienlīdzības un taisnīguma izjūta. Pārmaiņu laiki nav tikai mūsu nelielajā latviešu ģimenītē – arī visa pasaule piedzīvo satricinājumus, pat kontinentu mērogā.
Esmu cilvēks, kurš arī sarežģītos apstākļos meklē atbildi uz jautājumu – kāpēc tas varētu būt labi? Arī tad, ja notikumi skar personīgi un profesionāli nozīmīgas jomas, tostarp to, kas 2025. gada sākumā notika ar Ziedoņa un Purvīša muzejiem.
2024. gada nogalē, bez argumentētas diskusijas un neievērojot tiesiskās paļāvības principu, Ziedoņa muzejam tika atņemts bāzes finansējums, paredzot to pārdalīt valsts muzejiem. Tā vietā tika solīta “jauna sistēma” – finansējums caur Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) konkursiem, pat bez skaidriem kritērijiem. Taču ikviens, kurš praksē ir saskāries ar VKKF, zina – kritēriji nereti ir neskaidri, un finansējuma pietiek vien nelielai daļai iesniegto projektu.
Tāpēc aicināju veidot “citu sistēmu”, kurā pēc rūpīgas analīzes tiktu aptverti visi Latvijas izcilo cilvēku muzeji. Ziedonisku pēc gara – tādu, kurā, sekojot Dzejnieka domām, tiktu veidots latviskās pašapziņas kodols, kas draudīgā kara ēnā ir līdzāspastāvošs ieročiem. Lai arī tiek apgalvots, ka valdošie ieklausās sabiedrības viedoklī, realitātē tas nenotiek.
Rezultāts – 2025. gadu Ziedoņa muzejs uzsāka ar 50 procentu finansējumu, bet Purvīša muzejs – bez finansējuma (saskaņā ar Muzeju likuma muzeja funkciju nodrošināšanas prasībām, kuras pieprasa muzeju akreditācija). Šādi lēmumi VKKF, kā tika norādīts, esot radušies diskusiju ceļā, tātad – bez kritērijiem. Zīmīgi, ka Ziedoņa muzeja saņemtās astoņas Muzeju biedrības nominācijas un trīs Labākā muzeja balvas neko neietekmēja. Reāls šoks. Ko darīt?
Atgriežoties pie jautājuma, kāpēc tas ir labi, jāsecina, ka valsts un Kultūras ministrija ar šo rīcību skaidri demonstrēja savu pozīciju šobrīd. Proti:
- valsts muzeji tiek uzskatīti par prioritārākiem nekā sabiedrības veidoti (privāti) muzeji, faktiski norādot – ja esat izveidojuši muzeju, tieciet galā paši – un ignorējot sabiedrības interešu ieguldījumu un piešķirto akreditāciju;
- Muzeju likums tiek interpretēts tā, ka valsts atbalsts akreditētiem privātiem muzejiem ir spēkā tikai, “ja ir līdzekļi”, radot bīstamu precedentu plašākai likumu interpretēšanai nākotnē;
- tiek pieļauta muzeju pārvēršana par īstermiņa projektiem, kas ir īpaši riskanti nacionālā krājuma drošībai;
- netiek ievērota konsekvence un vienlīdzīguma princips attieksmē pret visu izcilu Latvijas personību muzejiem, kamēr citos gadījumos, piemēram, Memoriālo muzeju apvienībā, standarti tiek interpretēti elastīgāk, kas neatbilst pat Latvijas Kultūras akadēmijas izstrādātajiem kritērijiem.
Šie bīstamie procesi jau 2025. gadā sāka ietekmēt arī citus muzejus, kuri iepriekš uzskatīja sevi par drošiem – zem pašvaldību vai citu ministriju “jumtiem”. Seneka reiz teicis: “Ja var ar vienu, var ar katru.” Latvijas Sporta muzejs no medijiem uzzināja, ka ēka, kurā tas atrodas, tiks pārdota. Bez dialoga, bez cieņas, bez skaidras stratēģijas krājuma pārcelšanai nākotnē. Daugavpils muzejs par sava krājuma likteni uzzināja līdzīgā veidā – pilsētai aizbildinoties ar to, ka neesot līdzekļu divu direktoru un sekretariāta uzturēšanai. Rodas retorisks jautājums – vai muzeji patiešām tiek uzskatīti par lieku greznību Latvijas otrajā lielākajā pilsētā?
Gada noslēgumā vēl viens simbolisks gadījums – “Gors”. Atkal bez atklātas diskusijas, bez cieņas pret profesionāļiem un tiesisko regulējumu tiek pieņemti lēmumi par kultūras procesiem, vēloties tos padarīt par peļņas projektiem. Labi ir tas, ka kļūst pilnīgi skaidrs – ja nekas netiks darīts, muzejus bez liekām ceremonijām vienu pēc otra aizvērs vai padarīs par projektiem. Jo “tā var”.
Jo, redziet, Ziedoņa un Purvīša muzeji 2025. gadā izdzīvoja! Un ne tikai.
Ziedoņa muzejs radīja pat divas animācijas filmas – “Suns Funs un dziesma”(par godu Jaunatnes dziesmu svētkiem) un “Suns Funs un grāmata”(par godu “Latviešu grāmatai 500”). Šīs, nu jau piecas, filmiņas skatās ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē – vairāk nekā 100 000 bērnu un viņu vecāku. Ziedoniskajā pārliecībā vēl palīdzējām Dižgariem – Krišjānim Valdemāram (200) un Krišjānim Baronam (190).
Purvīša muzejs pirmo reizi Latvijā sarīkoja visu profesionālo mākslas skolu plenēru ar Jauno mākslinieku balvu “Pavasaris”, kā arī, sadarbojoties ar 10 000 muzejiem Vācijas 16 pavalstīs, meklējot ap 900 pazudušās Meistara gleznas, atveda mājās pirmo pilotgadījumu – Jāņa Roberta Tillberga “Latviešu meitene” ir Rīgā, lai arī tiek akadēmiski uzskatīts, ka “neko nevar atrast”!
Abi muzeji īpaši lepojas ar sadarbību kopienās – jauno muzeju virzienu. Jaunais Purvīša muzejs ir izveidojis Vislatvijas biedrību “Drosme darīt”, lai aizstāvētu “Purvīša ainavu” no vēja fermu lobētāju merkantilās iekāres “apstādīt” mūsu tēvzemi ar 3000 turbīnām 300 metru augstumā.
Kāpēc neko nerakstu par abu muzeju krājumu un pētniecību? Tāpēc, ka tas vienkārši IR un saskaņā ar akreditēto muzeju stratēģijām tiek darīts soli pa solim.
Par muzeju akreditācijām. Gadījums ar Purvīša muzeja akreditāciju un trim Muzeju padomes sēdēm šai sakarā būtu romāna vērts notikums, kas kā Kaudzīšu “Mērnieku laikos” parādītu laikmeta attiecību spoguli muzeju aprindās. No Ziedoņa un Purvīša muzeju 2025. gada stāsta var viegli secināt – visi muzeji var iet brīvā tirgū un savākt naudu no sabiedrības paši. Tagad tas ir jaunais “normālais”. Muzeju biedrība atkal bikli paudīs viedokli – krājums ir svarīgs. Valsts, “gatavojoties karam”, un citi pret muzejiem noskaņotie teiks – salieciet to krājumu vienā mājā, jau saliktu kastēs, lai var evakuēt, ja kas.
Viens no nozīmīgākajiem pozitīvajiem notikumiem 2025. gadā muzeju jomā bija ICOM jaunā muzeju definīcija, kurai piešķirts tiesisks spēks Muzeju likumā. Tā paver plašas iespējas Latvijas muzeju attīstībai – sabiedriskā dialoga, izglītības un identitātes stiprināšanas jomā. 2026. gadā, kad katrai valstij arvien skaļāk būs jāatbild uz jautājumu “kas es esmu?”, muzeju loma kļūs izšķiroša. Tā būs iespēja gan pašvaldībām, gan valstij ieraudzīt muzeju patieso vērtību un beidzot risināt arī hroniski zemo, bieži pat minimālajai algai pietuvināto atalgojumu muzeju nozarē. Pēc Lielbritānijas izlūkošanas pārvaldes MI6 jaunās vadītājas atzinuma – “uzvarēs tās valstis, kurās sabiedrība būs saliedēta un savstarpēji uzticēsies.”
Ņemot vērā, ka Ziedoņa muzejs ir arī Ziedoņa bibliotēka, redzu, kas notiek bibliotēku jomā. Latvijas Nacionālā bibliotēka kā jaudīgs un gādīgs “vecāks” ar līderi priekšgalā veic nozīmīgu gan digitālu, gan kopienās vērstu attīstību.
Novēlu Latvijas muzeju saimei radīt vislaikmetīgāko “Latvijas muzeju stratēģiju”, kas balstīta jaunajā definīcijā un kopradē, neskatoties uz to, kam pieder muzejs. Jo visi mēs esam Latvijas nacionālā gara turētāji un attīstītāji. To var prezentēt varas politiķiem – jaunajiem, kuri cer iekļūt Saeimā 3. oktobrī –, pašvaldībām, Latvijas Sabiedriskajam medijam, Pilsoniskajai aliansei, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai, ministrijām – visiem, kuri var veicināt Latvijas muzeju izaugsmi.
Titulbilde no Žanetes Grendes privātā arhīva