Edgars Ceske. “Aizkadri” – negaidīti atklājumi, iedziļinoties Nikolausa fon Himzela ceļojuma dienasgrāmatas tekstā

Rīgas ārsta un amatiera dabaszinātnieka Nikolausa fon Himzela ceļojumu (1752–1757) dienasgrāmata ir sarežģīta 18. gadsimta kultūrvēsturiskā enciklopēdija, kuras tulkošana un komentēšana prasa plašas zināšanas daudzās jomās un filigrānu izpētes darbu. Lai gan šis darbs turpinās jau apmēram 14 gadus, tas vēl ne tuvu nav noslēdzies, un bez visiem pozitīvajiem ieguvumiem šajā procesā atklājas arī daudzas nesakritības, pretrunas un pat acīmredzamas kļūdas, kuras, tiesa, nekādā gadījumā nemazina cieņu pret šo universālo un neparasti apdāvināto personību, bet, gluži otrādi, papildina zināšanas par viņu un laikmetu, kurā Himzels dzīvoja. Tas tāpēc, ka šīs epizodes – lai arī kļūdainas – atklāj jaunus, pirmajā mirklī nenojaustus dziļumus – “aizkadrus”. Īpaši tas sakāms par daudzajām pieminētajām un raksturotajām vietām un personām.

Nikolausam fon Himzelam, neapšaubāmi, piemita neordināras, savam laikam modernākās zināšanas daudzās jomās – vispirms, saprotams, medicīnā, dabas vēsturē, mineraloģijā, botānikā un zooloģijā, bet arī ķīmijā, kalnrūpniecībā un pat militārajā jomā. Viņš interesējās par tālaika modes lietu – elektrību, zināja vismaz četras svešvalodas. Tomēr bija nozares, ar ko viņš nebija sevišķi lielos “draugos”, jo pieļāva – vismaz mūsdienu acīm raugoties – gluži analfabētiskas kļūdas.

Vispirms tāda bija fiziskā ģeogrāfija, īpaši tā, kas attiecas uz orientālistiku. Tā, piemēram, rakstīdams par augsta Ostindijas kompānijas ierēdņa Jana Alberta Sihtermana (Jan Albert Sichterman, 1692–1764) dārgumu kolekcijām, ko tas savācis, būdams Gustava fogta komandants Rietumbengālijā, netālu no Kalkutas, Himzels norāda, ka tajās atrodams viss, ko vien “svešzemnieks Ķīnā uzskata par ievērības cienīgu”[1] (iznāk, ka Bengālija atrodas Ķīnā!). Tāpat arī, runājot par Lībeku – pilsētu pie Traves, tiek apgalvots, ka tā austrumu pusē “robežojas ar Baltijas jūru, no kuras Trave iztek”[2] (kas fiziski nekādi nav iespējams). Acīmredzot šeit domāts paisums, kas Baltijas jūras ūdeņus periodiski iedzen Traves grīvā.

Upju tecēšanas virzienu neizpratne vērojama arī citur. Piemēram, rakstot par Traves pieteku Štegnicu/Šteknicu, autors norāda, ka pa to no Lībekas uz Hamburgu tiekot transportētas liellaivas ar “smagajām precēm”[3]. Patiesībā Šteknica tek pilnīgi pretējā virzienā – nevis uz Hamburgu, bet prom no tās, uz Lībeku, no kuras netālu tā arī ietek Travē. Tātad, ja pieņem, ka preces pa Šteknicu tikušas transportētas uz Hamburgu, tās būtu bijis jāvelk pret straumi, kas ir ārkārtīgi neracionāli. Bez tam Šteknica ir ļoti šaura un sekla – maz ticams, ka pa to kādreiz būtu peldējušas smagas liellaivas, turklāt lielā skaitā. Patiesība ir cita: preces jau kopš viduslaikiem no Lībekas uz Hamburgu vai, ja runa ir par sāli, no Lineburgas uz Lībeku tiešām tikušas pludinātas, tikai ne pa pašu Šteknicu, bet pa jau 14. gadsimta beigās (1398. gadā) izrakto Šteknicas kanālu[4], kas savienoja Šteknicu ar otru upi – Delvenavu, kas tek uz dienvidiem un pie Lauenburgas ietek Elbā. Pa Elbu preces tālāk bez grūtībām tika transportētas uz Hamburgu. Tiesa, šim nolūkam bija jāpārvar 11 km garā ūdensšķirtne – tā sauktā Melnas (Möln) augstiene, kas paceļas 5 m virs abu minēto upju ūdens līmeņiem. Atrisinājums tika rasts ar sarežģītu slūžu un kanālu sistēmu, kuģus kopā ar kravu paceļot vajadzīgajā augstumā Melnas augstienē. Kāpēc Himzela vērīgajam skatienam, kurš pamanīja katru vairāk vai mazāk nozīmīgu tehnisku jauninājumu, respektīvi, izgudrojumu, paslīdējis garām tieši šis asprātīgais risinājums – vēsturiski pirmais veiksmīgais ūdensšķirtnes pārvarēšanas gadījums Eiropā –, atliek tikai minēt.

Vēl lielākas neskaidrības saistās ar personvārdu identifikāciju. Nevāciskas cilmes personvārdi bieži transkribēti tā, kā tie tikuši saklausīti, tādēļ to oriģinālformas reizēm iespējams noskaidrot tikai ar lielām grūtībām. Tāds, piemēram, ir Londonā slavenais ebreju tautības ārsts Džamperts (autora transkripcijā Jumpert), kurš, kā raksta autors, par vienu vizīti ieņemot milzīgas summas – pilsētas robežās divas ginejas[5], bet ārpus pilsētas no sešām līdz astoņām ginejām. Pēc ilgiem meklējumiem tas izrādījās neviens cits kā Meijers Leiba / Lēvs Šombergs (Meyer Leiba / Löw Schomberg, 1690–1761), kurš 1721. gadā sāka praktizēt Londonā, bet 1726. gadā kļuva Londonas Karaliskās biedrības biedrs.

Grūtības komentēšanā sagādāja arī kāda cita Leidenē sastapta ārsta identifikācija, kas Himzela dienasgrāmatā acīmredzami kļūdaini transkribēts kā Jangyossi.[6] Protams, nevienā enciklopēdijā, pat šauri specifiskā, persona ar šādu uzvārdu nebija atrodama. Izmēģinot dažādus variantus, mīkla laimīgi atrisinājās: meklētais izrādījās Pals Djondjoši (Gyöngyössi Pál, 1707–1790[7]). Lai gan Himzela dienasgrāmatā viņš minēts it kā garāmejot, šī apdāvinātā cilvēka dzīvesstāsts pelna, lai par to pastāstītu nedaudz sīkāk. Pals Djondjoši – ārsts un filologs poliglots bija diezgan avantūristiska personība, kuras raksturīgākās īpašības – nepakļāvīgums un dumpīgums. To droši vien viņš bija mantojis no sava tēva Pala Djondjoši Vecākā (1668–1743), kam tas piemita vispārākā pakāpē un lielā mērā iedragāja ne tikai paša karjeru, bet arī viņa ģimenes likteni. Pals Djondjoši Vecākais piederēja pie Ungārijas kalvinistiem; viņš bija studējis protestantisko teoloģiju vairākās Vācijas universitātēs – Frankfurtē pie Oderas, Hallē, Jēnā un Vitenbergā, kā arī Anglijā – Oksfordā, Kembridžā un Londonā. Turklāt viņš bija apveltīts arī ar dzejnieka dotībām. Pēc atgriešanās Ungārijā viņš sāka konfliktēt ar vietējo katoļu bīskapu, par kuru un par jezuītiem kopumā sacerēja tik dzēlīgas paskvilas, ka tika nodots tiesai ar apvainojumu ķecerībā un kūdīšanā uz dumpi. Tomēr pats briesmīgākais apvainojums bija saistība ar Ferenca II Rakoci (Ferenc II Rákóczi, 1676–1735) sacelšanos pret Habsburgu varu (1703–1711). Tiesa Djondjoši piesprieda mokošu nāves sodu – vispirms nocirst labo roku, pēc tam galvu un pašu sadedzināt. Iejaucoties pilsētas rātei, nāves sodu izdevās nomainīt pret izsūtīšanu. Pēc vairāku gadu ilgiem klejojumiem un dzīves nabadzībā viņu 1727. gadā pieņēma Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms I (Friedrich Wilhelm I, 1688–1740), piešķirot profesora vietu Frankfurtes pie Oderas universitātē. Turpat sāka mācīties viņa dēls Pals Djondjoši Jaunākais. Vēlāk šo augstskolu viņš nomainīja pret Leidenes universitāti, kur aizrāvās ar austrumu valodām, paralēli studējot arī medicīnu. Pals Djondjoši Jaunākais apguva piecas senās valodas (senebreju, arābu, armēņu, sengrieķu un latīņu). Tomēr gan nevaldāmais raksturs, gan skandalozais dzīvesveids bija iemesls, kādēļ viņam nācās Leideni atstāt. Savas dzīves laikā Pals Djondjoši Jaunākais aizstāvēja trīs disertācijas: vienu filoloģijā par austrumu valodām, otru medicīnā – par empīriskajiem ārstniecības līdzekļiem (De empiricis remediis). Neskatoties uz to, ka šai disertācijai – kā vispār bija pieņemts tajā laikā – piemita kompilatīvs raksturs, tā izraisīja dzīvu interesi zinātniskajās aprindās. To ļoti augstu novērtēja arī ievērojamais šveiciešu ārsts un dabaszinātnieks, Himzela pasniedzējs Leidenē, Albrehts fon Hallers (Albrecht von Haller, 1708–1777). Arī trešā disertācija tika aizstāvēta medicīnā. Tā bija veltīta dzīvsudraba izmantošanai venērisko slimību ārstēšanā. Drīz pēc tam Djondjoši saņēma uzaicinājumu uz Krieviju un tika iecelts par galveno ārstu Jūras kadetu korpusā, bet 1763. gadā – par Katrīnas II galma ārstu (tiesa, viņš tāds nebija vienīgais).

Palu Djondjoši Himzels satika Leidenes universitātē vēl 1752. gada septembrī, bet jau 1753. gadā Djondjoši spīdoši aizstāvēja jau minēto pirmo disertāciju medicīnā.

Likteņa ironijas dēļ Pals Djondjoši Jaunākais pats kļuva par tās slimības upuri, ko apkaroja savā trešajā disertācijā. Pēc ungāru medicīnas vēsturnieku domām, Djondjoši esot cietis no neirosifilisa depresīvās formas, ko pavadījusi vajāšanas mānija, melanholija un citas raksturīgas izpausmes. Pēc nāves Pals Djondjoši un viņa veikums ātri tika aizmirsts, un viņu no jauna atklāja tikai apmēram pirms 100 gadiem.[8]

Vēl viens piemērs saistās gan ar nepareizi saklausītu personvārdu, gan pārpratumu, atributējot divas reprezentācijas celtnes Štrasburgā (tagad – Strasbūra). Himzels norāda, ka Štrasburgas katedrālei “iepretim atrodas lieliskā kardināla pils, kur tagad dzīvo tagadējais pretors, abats Rešemors (Rechemort)[9], kurš šeit ieradies Kleinheima (Kleinheim) vietā. Tas, kā man stāstīja, esot sev dzīvi saīsinājis ar indes pulveri, lai izbēgtu no priekšā stāvošā kauna, kādu varēja atnest Grenobles parlamenta, kura priekšā viņam bija jāstājas, spriedums”[10]. Pirmā kļūda – kardināla jeb Rohānu pilī Štrasburgā pretori (karaliskie finanšu inspektori) nekad nav dzīvojuši. Tā bija kardinālu dzīvesvieta, un šo amatu kopš 1704. gada ieņēma vienīgi aristokrātiskās Rohānu dzimtas pārstāvji. Pretori dzīvoja greznajā savrupmājā, ko no 1732. līdz 1736. gadam sev bija cēlis finanšu inspektors Fransuā Žozefs de Klenglēns (François-Joseph de Klinglin, 1686–1753), kuru Himzels kļūdaini (otrā kļūda!) nosauc par Kleinheimu. Viņš tiešām tika apsūdzēts par finanšu pārkāpumiem un beidza savu dzīvi pašnāvībā cietumā divus gadus pirms Himzela ierašanās Štrasburgā. Starp citu, kad jaunais Johans Volfgangs Gēte (Johann Wolfgang Goethe, 1749–1832) 1770. gadā apmeklēja Štrasburgu, šis stāsts tika pastāstīts arī viņam. Mūsdienās Klenglēna savrupmāja Strasbūrā pazīstama ar nosaukumu Hôtel du Préfet.[11]

Otrā kļūdu grupa ir vēsturiskās kļūdas. Tā, Himzels raksta, ka Fosmēra kolekcijā Hāgā redzējis “ēģiptiešu [svēto] čūsku, ko sauc par ibesu”[12]. Ibisu senie ēģiptieši tiešām pielūdza kā svētu, tikai tā nebija čūska, bet gan pelikānveidīgo kārtai piederošs putns. Viņš arī sajauc divas Francijas karalienes – Katrīnu Mediči (Catherine de Médicis, 1519–1589) un Mariju Mediči (Marie de Médicis, 1575–1642), rakstot, ka slavenajā Pītera Paula Rūbensa (Peter Paul Rubens, 1577–1640) gleznu ciklā “Marijas Mediči dzīve” attēlota Katrīna Mediči.[13] Pazīstamais Šveices reformācijas darbinieks Ulrihs Cvinglijs (Hyldrich Zwingli, 1484–1531) viņam kļuvis par Cvingeru[14] utt.

Trešā kļūdu grupa saistās ar literatūru un mākslu. Kļūdaini pierakstīti atsevišķu literātu un mākslinieku vārdi, piemēram, aprakstot bakalauru inaugurācijas ceremoniju Monpeljē universitātē, Himzels piemin kāda Rabelē apmetni[15], nezinot, ka tas saistīts ar pasaulslaveno franču renesanses rakstnieku Fransuā Rablē (François Rabelais, 1483/1493–1553), kurš kā ārsts beidzis Monpeljē universitāti un epizodiski (1534. un 1539. gadā) tur arī strādājis. Himzels arī aplami nosauc vācu mākslinieka Albrehta Dīrera (Albrecht Dürer, 1471–1528, Himzelam vismaz vienā vietā Duro[16]), franču gleznotāja Fransuā Bušē (François Boucher, 1703–1770, Himzelam – Bauche[17]) u. c. uzvārdus. Starp Nirnbergā iepazītajiem cilvēkiem minēts kāds gravieris Izraēls Dīčs (Israel Dietsch)[18], bet vienīgais zināmais Nirnbergas mākslinieks ar vārdu Johans Izraēls Dīčs (Johann Israel Dietsch, 1681–1754) bija miris 1754. gada 22. vai 30. oktobrī, tātad Himzels, kurš, pēc paša apgalvojumiem, ieradās Nirnbergā tikai nākošā gada 28. janvārī, viņu nevarēja satikt. Izraēlam Dīčam gan palika vairāki dēli, starp tiem arī pazīstami gravieri, bet nevienu no viņiem nesauca Izraēls.

Himzels nepārzina arī vitrāžu izgatavošanas tehnoloģiju: viņaprāt, tās tiek veidotas, vienkārši apgleznojot stiklu, un tādēļ šī māksla neesot “nekas sevišķs”. Pret vitrāžām viņam ir noraidoša attieksme arī tāpēc, ka tās laupot dievnamam gaismu. Viduslaiku pilsētu arhitektoniskā modeļa noliegumā gan šajā, gan daudzos citos gadījumos izpaužas viņa kā apgaismības piekritēja estētiskie kritēriji.

Raksts tapis uz prezentācijas "Himzels. Aizkadri" referāta bāzes, kas prezentēts konferences "Himzela detektīvs" ietvaros. Konferenci organizēja domnīca Creative Museum sadarbībā ar RSU Anatomijas muzeju un tā notika 2023. gada 16. oktobrī. Konferencē Himzela pētnieki un darba grupa referēja par Himzela dienasgrāmatu tulkojuma pirmpublicējuma gatavošanas aizkulisēm. Konferences referātu tēzes un video šeit.

Titulbilde: Didzis Grodzs