Ingars Gusāns. Aizkadri – Himzels un latīņu valoda. Izaicinājumi, tulkojot Himzela tekstu

Es, Himzels un latīņu valoda – droši varu teikt, ka draudzība mūsu starpā neizveidojās tik stipra, kā es cerēju vai par kādu varētu sapņot Himzels, ja viņš būtu pieļāvis savos sapņos, ka viņa darbs tiks tulkots, vai kā varētu cerēt pati latīņu valoda, neapzinoties, ka tā mainīsies laika gaitā un zaudēs savu nozīmību. Mani mācīja, ka latīņu valoda līdz 16. gadsimtam bija starptautisks sazināšanās līdzeklis, kuru pēc tam pakāpeniski izstumj citas nacionālās valodas – spāņu, franču, angļu utt. Katrā gadījumā, Himzels pieder pie tiem cilvēkiem, zinātniekiem, kas vēl uztur dzīvas latīņu valodas tradīcijas, gan citējot, gan pierakstot to, kas saglabājies pieminekļos, auditorijās un dažādās citās telpās un būvēs, gan arī pats rakstot latīniski vēstules savam draugam Protasovam.

Šajā rakstā es nedaudz pieskaršos tām problēmām, ar kurām es saskāros savā darbā, tulkojot Himzela dienasgrāmatu fragmentus, kas rakstīti latīņu valodā. Galveno atziņu es minēšu jau ievadā, tādējādi noņemot šaubas par manu attieksmi pret Himzelu.

Es tiešām apbrīnoju šo cilvēku, viņa uzņēmību veikt pierakstus sava ceļojuma laikā, lai nodotu šo informāciju citiem, tostarp nākamajām paaudzēm un man. Minētās ceļojuma piezīmes ir ļoti interesantas, es pat teiktu – fenomenālas, jo ne es, ne citi lasītāji, kas iepazīsies ar šo dienasgrāmatu tulkojuma izdevumu, daudzas lietas nekad neuzzinātu, nepamanītu, nepievērstu tām uzmanību, bet Himzels tās ir pratis atklāt, un bieži vien ļoti aizraujoši. Te, protams, noteikti paldies arī tulkotājam no vācu valodas. Par latīņu valodu – jāatzīst, ka bija interesanti, bet smagi. Kā teica kāds no senajiem filosofiem, kuri ir citēti šajā dienasgrāmatā: Laetior est animus, qui in pauciora distringitur (“Prāts priecājas, ja tas var nodoties/pievērsties nedaudzām lietām”).      

Šajā gadījumā tā nesanāca. Man, līdzīgi citiem pētniekiem, kas nodarbojās ar šo dienasgrāmatu, bija jāmeklē, jāšifrē, jāfantazē, jāpierāda, jāapliecina, jāpadara interesantāks, jāiztulko. Tāda veida darbs bija pilnīgi jauna pieredze, kas sagādāja vairākas interesantas problēmas.

Pirmkārt, grūtības sagādā pati teksta atpazīšana. Lielu daļu Himzela dienasgrāmatu tekstu tulkotājs no vācu valodas, Dr. hist. Edgars Ceske bija atšifrējis, bet pārskatot un tulkojot sapratu, ka, piemēram, vārdam nav tādas latīņu valodas formas, un tad, atkal pārbaudot, secināju, ka tur ir pavisam citi burti. Patiesībā – absolūti normāla parādība, jo tas tomēr ir rokraksts. Tātad burti un to atpazīšana bija pirmais pārsteigums un detektīvs. Piemēram, dienasgrāmatas II 148. lappusē, imo pieraksts ar svītru augšā ir tā sauktā enerģijas un papīra taupīšana – pilna forma ir immo. Tad otrajā rindā piektais vārds no kreisās puses – utri…, kas pilnā formā ir domāts utriusque.

Pie šīs pašas problēmas pieskaitāmas grūtības vietās, kur autora pieraksts turpinās līdz pašai lapas ārmalai vai iekšmalai, tādējādi sarežģījot konkrētā teksta atpazīšanu, piemēram, II 283. lappusē pasvītrotā vieta lapas iekšmalā: est – tas šoreiz ir loģiski, jo blakus šis vārds atkārtojas vairākas reizes, tomēr pierast pie divējādas burta “s”atveides prasīja laiku un piepūli. Grūtības sagādāja arī burti “a” un “o”, “c”, “e”, kas bieži vien rokraksta ātrumā saplūda, ka arī punkta likšana virs “i”. Protams, tas attiecas ne tikai uz latīņu valodu, bet arī uz visām pārējām šajās dienasgrāmatās izmantotajām valodām.

Vairākas pieraksta īpatnības noteikti varētu būt izskaidrojamas ar konkrētām situācijām, kad teksti tika rakstīti – vakarā viesnīcā vai kādu brīdi pēc apmeklējuma, vai apmeklējuma laikā, tādēļ tekstā ir daudz saīsinājumu.

Tieši saīsinājumi, kā arī lielie un mazie burti ir otrais lielākais pārbaudījums. Tādu gadījumu ir daudz, kas var liecināt gan par steigu, gan par tīri cilvēcisku nogurumu. Tāpat var izteikt hipotēzi, ka autors tekstus arī pārlasīja, ko var apliecināt papildinājumi, kas ir uzrakstīti lapas sānos, piemēram, I 539. lappusē.

Skatoties uz saīsinājumiem, jāatzīst, ka bija diezgan daudz tradicionālu, atpazīstamu saīsinājumu, piemēram, Reipubl., veidots no reipublicae. Savukārt vairākas citas lietas bija liels pārsteigums, piemēram, ieraksts hier. Meklējot informācijas avotos un interneta vietnēs, izrādījās, ka te ir domāts Hierusalem (Jeruzalemes valdnieks). Arī tādu gadījumu bija desmitiem. Tas, protams, liecina par vēlmi dienasgrāmatā iekļaut maksimāli daudz informācijas.

Tādējādi var atzīt, ka šoreiz internets ļoti palīdzēja, jo katrs garāks teksts ietvēra vai nu neskaidrus pierakstus, vai saīsinājumus. Protams, jāņem vērā, ka bieži vien arī šie avoti, kuri tika izmantoti salīdzināšanai, bija atšķirīgi, kas liecina par vairākiem pieraksta laikiem un autoriem, tomēr tie deva neatsveramu palīdzību teksta izpratnei. Salīdzināšanai – fragments no epitāfijas II 147. lappusē.

Pilnā atšifrējumā tas izskatās šādi:

Johanni Augustini Cuchii Bononiae Philosophi et Medici Famae, qui in hoc vocali marmore, si terminus esset gloria, nulli cederet, at nondum quiesci (“Džovanni Agostino Kuči, Boloņas filosofa un ārsta slavai, kurš šajā daiļrunīgajā marmorā [tiek cildināts]. Ja augstākais sasniegums būtu slava, viņš nepiekāptos nevienam / viņu nepārspētu neviens, un [viņa] slava vēl arvien nezūd”).

Šajā gadījumā palīdzēja internetā atrasta piemiņas plāksne.

Kā redzams, plāksne dažos gadījumos ietver izvērstākus vārdu atveidojumus, bet arī tie ne vienmēr nāk palīgā, jo, redzot rokrakstā saīsinājumu Bon. un plāksnē iegravēto BONON., vajadzēja papētīt, pameklēt informāciju, lai nonāktu pie secinājuma, ka runa ir par Itālijas pilsētu Boloņu, kura dienasgrāmatas lapas augšējā daļā ir pieminēta kā Bologna, bet kuras atveidojums latīņu valodā ir Bononia.

Tāpat bija jāpierod pie saīsinājumiem pašās epitāfiju beigās, kur parasti tika izmantots viens vai vairāki burti/saīsinājumi, no kuriem viens parasti ir p. – posuit (novietoja). Un tad jāpiedomā atbilstoši situācijai, vai tā ir piemiņas plāksne vai piemineklis, vai vēl kaut kas.

Kā trešo nozīmīgo problēmu var izvirzīt īpašvārdu atveidošanu latviešu valodā, jo, piemēram, iepriekšminētajā rokraksta un plāksnes fragmentā ir redzams latīniskais pieraksts, kas nozīmē, ka latīniski tas ir Johans Augustīns Kuhijs, bet itāļu valodā jau izruna ir mainījusies uz Džovanni Agostino Kuči, tādējādi tiek radīts papildu darbs redaktoram – izlemt, kā atveidot īpašvārdus un kuru variantu izmantot gala tekstā. Tas tikai vēlreiz apliecina, ka agrāko laiku darbu pētīšana ir aizraujošs, interesants, bet noteikti ne viegls process. Arī citu vārdu tulkojums tika pakļauts tādai mūsdienīgākai izpratnei, piemēram, Speculativa (no speculāre – novērot, vērot, izpētīt) – filosofija; Bolognia, Bononia – Boloņa.

Himzela dienasgrāmata atklāj to, ka ne tikai pats autors prot aizraujoši izklāstīt redzēto, sastapto, bet arī viņa redzētais, piefiksētais bieži vien ir ļoti pārsteidzošs. Piemēram, tekstā tiek minēta piemiņas plāksne, kas veltīta Petram Jakobam no Floreni dzimtas – tas bija mans pirmais variants. Uzmanība tiek vērsta uz vārdu Florenis, kas noteikti ir saistāms ar latīņu flos, floris – zieds, puķe. Šī vārda sakne ir sastopama sešas reizes (izceltās vārdformas) šajā epitāfijā (II 148. lappusē), veidojot vairākas spēcīgas metaforas:

Petro Jacobo de Florenis, qui a florentibus aetatis annis iatrophysica cooptatus, in collegia expansis foliis instar floris, suavem virtutum odorem diffundit, ab expleto publici lectoris V lustro, ad avitum omen minime senescens et patriae et orbi, de peculiaribus magisteriis amaranthaeis florescit honoribus, olympicis patriae doctrinae floribus, assiduae praxi theoriam associans, male habentibus ac bene scientibus sapidos olidosque fructus producit, ut in florentissimo hoc Athenaeo aeviterna tanti viri vireat gloria, immo tanti floris vernet gratia firmum semper vivi amoris pignus, utriusq. universitatis artistarum prior.

Internetā tika atrasta informācija, ka piemiņas plāksnē vairākkārt izmantotas ziedu/ziedēšanas parafrāzes vai metaforas. Turpmākie meklējumi sniedza papildinformāciju, ka šī epitāfija ir veltīta Pietro Giacomo Fiorini, Bologna (1626–1679), tātad Pjetro Džakomo Fiorini, kas veido interesantu pāreju no latīņu flos, floris (zieds, puķe) uz itāļu valodas fiore (zieds), fiorino (ziediņš). Tādējādi veidojas šāds tulkojums:

“Pjetro Džakomo Fiorini / Petram Jakobam no Fiorini [Ziedu] dzimtas. Kopš ziedošas jaunības gadiem uzņemts medicīnas kolēģijā, līdzīgi kā zieds, kas izpleš ziedlapas, viņš izplatīja izcilu zināšanu brīnišķīgo smaržu. Pavadījis aptuveni 25 gadus profesora amatā, pietuvojoties vecumdienām, bet gandrīz vēl nemaz nenovecojis, gan dzimtenei, gan pasaulei par slavu dēļ īpašajiem augstajiem amatiem viņš piedzīvo ziedu laiku, pieredzot nevīstošus pagodinājumus un dzimtenes zinību izcilu uzplaukumu. Savienojot rosīgu praktisko darbību ar filosofiju, nelabvēļiem un labvēļiem viņš sniedza gardus un smaržīgus augļus. Lai šajā skaisti ziedošajā zinību namā zaļotu tik liela vīra mūžīgā slava, patiesi, lai zeltu pateicība tādam ziedam, mūžam nevīstošas mīlestības zīmi [novietoja] Boloņas universitātes priekšstāvis.”

Tādējādi šī epitāfija ir spilgts apliecinājums tam, ka pie piemiņas uzrakstiem tika nopietni strādāts, uz ko norāda gan šīs metaforas, gan vārdu spēles, gan, protams, epitetu sablīvējumi, kas tulkošanu brīžiem padara apgrūtinošu, jo trūkst darbības vārdu, ap kuriem parasti veidojas teikuma jēga.

Epitāfiju sakarā var minēt, ka lielākoties ir vairāku lietvārdu un īpašības vārdu sablīvējumi, piemēram, II 126. lappusē.

Juliae Quadrimae ingenua ac liberali indole, praeclaro ingenuo [jābūt ingenio], lepidis moribus, blando et festivo eloquio, omnibus denique gratiis puellaribus gratissimae filiae suavissimae pater pientissimus… Hercules Bontivolus maestissimus pos (“Četrus gadus vecajai Jūlijai, meitenei ar lielu iedzimtu talantu, ar tīkamu raksturu, ar piemīlīgiem tikumiem, ar jauku un laipnu runu, galu galā – ar visu meitenīgo piemīlīgumu, bezgala mīļajai un tīkamajai meitai ļoti dievbijīgais un noskumušais tēvs Herkuls Bontivols ir novietojis [piemiņas plāksni]”).

Tādējādi dažos atklātajos piemēros var redzēt aktuālās problēmas, kas ir saistāmas ar tekstiem latīņu valodā un tulkojumiem no šīs valodas:

1) rokraksta atpazīšana;

2) daudzi vārdu saīsinājumi;

3) personu īpašvārdu atveide (jau minētie Agostino, Džakomo, Pjetro u. c.);

4) ģeogrāfiskie nosaukumi, to atveide un izpratne. Ir sastopami tādi, kas ir viegli atpazīstami, piemēram Roterodamus (Roterdama), grūtāk atpazīstami – Bononia (Boloņa), nosaukumi ar citu mūsdienu izpratni – Belgium Foederatum, Belgica Foederata (Nīderlandes republika, 1831. gadā) vai arī mazpazīstami nosaukumi, piemēram, Svecia, Batavia, Pannonia. “Pannonijā [Ungārijā] kā kareivis ir kalpojis, Batāvijā [Holandē] kā filozofs ir slēpies, Svecijā [Zviedrijā]…” Šajā gadījumā runa ir par Renē Dekarta (René Descartes) apmeklētajām vietām, tādējādi par to atrašanās vietu var mēģināt pārliecināties, studējot Dekarta biogrāfiju;

5) autora neuzmanības vai pārrakstīšanās kļūdas, piemēram, Aloisio Ferdinando, comiti Marsilio, scientiarum, et artium institutori munificentissimo. Uz plāksnes savukārt ir rakstīts – Aloysio un instituti. Vai arī Non me pudiut, loqui contra me ipsum, et loqui rectius (“Man nav kauns runāt sev par sliktu un runāt pareizi”). Te pareizai gramatiskai formai būtu jābūt pudet, bet rokrakstā ir redzams pudint, pudiut. Šādu nesakritību ar pieminekļu un plākšņu uzrakstiem ir daudz, kas tikai apliecina, ka informācijas piefiksēšana ceļojumos nav vienkārši izklaide;

6) procesu, darbību un notikumu pieminēšana tekstā, kas neļauj līdz galam apjaust, vai tas, kā tiek tulkots, ir pareizi, piemēram, par nīndorfiešu akmens/meteorītu atradumiem vai par kādu akmens krāsni;

7) medicīnisko un botānisko nosaukumu pārpilnība, piemēram, speciem Cerei (cereja suga – veids), kas jāatšķir no Cereo scandente minimo flore pupureo (“vismazākais (mazais) lienošais cerejs ar purpura ziedu”), vai arī Exercitatio anatom. de motu Cord: et sanquinis, Exercitationes de generat. animalium, quibus accedunt quaedam de partu, de membranis uteri, et de conceptione (“Anatomisks pētījums par sirdsdarbību un asinsriti, Pētījums par dzīvnieku rašanos, kā arī pievienotie pētījumi par dzemdībām, par dzemdes gļotādu un par grūtniecības iestāšanos”).

Himzela dienasgrāmatas ir spilgts apliecinājums tam, ka latīņu valoda 18. gadsimtā joprojām ieņem nozīmīgu vietu zinātnes un literatūras pasaulē. Autora brīžiem skrupulozais un nesavtīgais darbs, pierakstot ceļojumā pieredzēto, ir apbrīnas vērts, jo daudzi no viņa citējumiem un norakstiem latīņu valodā vienkārši paliktu nezināmi, nepamanīti. To pieraksts gan atklāj dažas problēmas: daudzus un dažādus saīsinājumus, valodas kļūdas un nesakritības ar pieminekļos un kapu plāksnēs iegravēto, padarot tulkošanu par ļoti darbietilpīgu procesu. Tāpat tulkošana rada jautājumus par īpašvārdu latviskošanu, par terminoloģiju, par iespējamiem jaunvārdiem. Himzela darbs apliecina viņa kā zinātnieka, kolekcionāra, ārsta un interesanta aprakstītāja augstās prasmes, padarot šo darbu par nozīmīgu avotu plašā zinātniskā spektrā.